Viena no raksturīgākām Ziemas svētku tradicijām bija bluķa velšana. Šim nolūkam jau iepriekš nocirta lielu ozola bluķi, kuru bluķa vakarā vēla no viena ciema uz otru, līdz beidzot to svinīgā ceremonijā sadedzināja. Par bluķu vakaru jau iepriekš pieminētais P.Einhorns savā darbā "Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae" 1636.g. raksta: "Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidu citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda." (..)
Bluķu vakara paražas nav bijušas visos novados vienādas. Par bluķu vakaru ir interesants apraksts no Mārupes: "Vecos laukos dzīvojamās istabas nebija, nerunājot nemaz par mājām. Visi dzīvojuši rijās. Tādēļ arī Ziemas svētku sagaidīšana notikusi rijās. Tad tikusi rija reizi gadā mazgāta. Pēc izmazgāšanas izklāta ar salmiem un sienu. Eglīte vēl nav dedzināta, bet ozola bluķis rijas krāsnī. Ap to pulcējušies bērni un sievas. Vīri dzēruši pie galda alu un ēduši karašas. Rijas vidū aiz balkām bijušas pārmestas resnas riepas. Riepu galos piesietas cilpas, kurās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs sēdušies puiši un meitas - visi jaunie pēc kārtas. Viens iesēdies, otrs atstūmis un laidis vaļā. Pretējā pusē bijis nostādīts no salmiem iztaisīts trīskāju zaķis. Šis zaķis bijis iekšā sēdētājam jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes no vietas kādam izdevies zaķi "nošaut", tad nākamā gadā viss laimējoties. Bet ja nevienu reizi zaķis nav ticis "nošauts", tad nākamais gads nelaimīgs." (LFK 76, 1833)
Dažos novados bluķa vakarā nav bluķi sadedzinājuši, kaut gan šai vakarā izpildījuši citas paražas ap bluķi, kas saistās ar saules un auglības kultu. Tā, piem.: Alūksnē agrāk bluķa vakarā esot klona vidū nolikuši bluķi, ap kuru tad esot lēkuši (LFK 179, 1234). Vēl tagad dažās lauku mājās esmu redzējis pa resnam ozola bluķim, ko izmanto kā sēdekli. Ja bērni izdara kādas blēņas, tad tiem jānometas ceļos bluķa priekšā un jāpielūdz bluķis. Jādomā, ka senāk šie bluķi ir kalpojuši dažādām bluķa vakara ceremonijām.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Ziemassvētki tautā dēvēti arī par Ķūķu (atvasināts no tradicionālā Ziemassvētku ēdiena) vakaru un par Bluķa vakaru.
Bluķis sendienās velts, sākot ar Mārtiņiem, katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējā ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem sasniegta svētku augstākā pakāpe. Tad nu arī saime ievēlusi bluķi sētsvidū vai plānvidū, kur ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts. Savulaik Stenders rakstīja, ka līdz ar bluķi aizvelti un sadedzināti visi iepriekšējā gada grūtie darbi un nedienas. Šo domu vēlāk pārņēma arī citi, taču ticamāks šķiet pieņēmums, ka bluķi vēla, lai pasteidzinātu Saules atgriešanos. Tautasdziesmās bluķis un Bluķa vakars pieminēti aizdomīgi reti, vairāk tiek runāts par Ziemassvētkiem. Te nu varētu secināt, ka ir iedarbojies baznīckungu liegums svinēt tos "nešķīstos pagānu svētkus".
Stalte Helmī Ziemassvētki bluķi vilka...- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.
Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana. Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme. Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtuma un nedienu sakopošana. Kad bluķi sadedzina Ziemassvētku vakarā, tam līdzi sadega arī visas gada neveiksmes, ļaunumi un bēdas. Bluķa vilkšanu izdara barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu "kaladū". Bluķa vilkšanu kādreiz dara vienas sētas ļaudis, citreiz arī vairākas sētas kopā. Piesējuši bluķi virvē, ļaudis to velk sētā pa dažādām vietām, sevišķi kur gadījušās likstas un nelaimes. Nonākot pēdējā sētā, vilkšana beidzas ar bluķa sadedzināšanu. Kādreiz bluķa sadedzināšana notikusi rijas krāsnī.
Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam dārgi laiki;
Ziemassvētki bluķi vilka, Lieladiena šūpli kāra.
33292
šī ir vienīgā daina, kur bluķa vilkšana saglabājusies tiešos vārdos, lai gan šī paraža bijusi pazīstama daudzās Eiropas tautās vēl nesenā pagātnē - pirms 300 gadiem. Pamatoti radies minējums, vai dainu simbolikā bluķis nevarētu būt identisks ar daudz apdziedātajām Ziemassvētku kamanām. Ja šeit vēl kā līdzīgu kustību piesaista "Ziemassvētku vilkšana kalnā", kas apdziedāta vairākās dainās, tad var veidoties priekšstats par vistālāko senatni, kur varbūt bluķa vilkšana reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā" un visbeidzot pārtapusi par analoģisku darbību ļaunuma iznīcināšanai.
Gana lieli Ziemassvētki noslīdēja lejiņā;
Iesim veci, iesim jauni, timbāsim kalniņā.
54348