|
|
| Ziemassvētku dzeja | SVĒTĀ VĒSTNESE
Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!
No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu miljoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.
(Jānis Ziemeļnieks)
| ZIEMASSVĒTKOS
Tālas, dārgas skaņas svētas,
Debess dārzos izauklētas,
Ziemassvētku zvani nes.
Bāra tauta, bērni bāra -
Svēta nakts un mīļā Māra
Sarga visas dvēseles.
(Velta Toma)
| SVEČU SMARŽA
Es telpā atgriežos, kur mīt vēl sveču smarža,
Vēl nakti vaira novakars,
Un gaismu iededzu - zūd sveču smarža,
Bēg novakars.
Grib viņā patverties vēl lēnā sveču smarža,
Kā laikam viss, ko vajā laiks,
Līdz plokot sajaucas un gaist kā sveču smarža,
Ko aizpūš laiks.
Ir, bija, izlikās - viss vien sveču smarža,
Vai ražens gads, vai maldīgs mūžs,
Kad tevi satveršu, senjaunā sveču smarža?
Iet garām mūžs,
Kad telpā atgriežos, kur mirst jau sveču smarža
(Dzintars Freimanis)
| RAU, SVĒTKU EGLĪTE
Rau, svētku eglīte tik koši,
Tik mīlīgi, tik gaiši spīd,
Un debešķīgais prieks un spožums,
Ikvienā sirdī lejup slīd.
Cik laimes pilni bērnu vaigi!
Cik līksmi viņi raugās, smej!
Un neskaitāmi eņģļu pulki,
Tiem līdz iekš debess dzied un dej:
“Mums šodien Pestītājs ir dzimis,
Viņš visus žēlos, pacietīs
Un ņems pie sevis laimes mājās,
Kad beigsies zemes mūžs mums īss.”
(Eduards Veidenbaums)
| ZIEMASSVĒTKU VAKARS
Piespiest pie rūtīm lūpas un pieri,
klajums lai pārredzams tiek,
lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemsvētku vakarā sniegs.
Aizkrāsnes gaišas un aizdurves gaišas.
Atspīd vistumšākais kakts.
Bultas ir vaļā, un aizbīdnis aizšauts -
mīksta un klusa nāk nakts.
Mēness to pavada zeltītā važā
un tā pulkstentiņš šķind…
Ledus izkusis karstajā dvašā,
sirds vēl kā neticot min,
kas gan tā veļas,
un dzirksteles šķeļas,
un pakavi sniegu jauc…
(Olga Lisovska)
| SVĒTKU VAKARĀ
Gaisā sniedziņš sidrabaini laistās,
Augsti torņos zvani saldi dzied:
Visas sejas laimīgas un skaistas,
Ielu uguns panorāma zied.
Aizvējā pie dzelzu sētas platas,
Kur zem kokiem gaiši mirdz kāds nams,
Skrandains puisīts stāv viens pats un skatās,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.
Lūk, tur augšā, otrā stāva logā,
Dziesma skan, un sveču gaismā maigs
Noliecas pār bērniem baltā togā
Ziemassvētku vectētiņa vaigs…
Un aiz sētas dzelžainas un saltas,
Kur starp kokiem tikko redzams nams,
Skrandains puisīts stāv uz ielas baltas,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.
(Jānis Ziemeļnieks)
| ZIEMAS SAULGRIEŽOS
Zvaigžņota sega, šaursliežu kamanas, bēris
sniega virpuli skrējiena slaikumā grieza,
līkumu metot. Uzjumās kupena bieza
ābeļu dārzā, - sniegmātes durvis kāds vēris.
Tāltālās, mūžvecās mājās.
Ticēja vecie: Saulgriežu burvība, kūtīs
atkal atburti runājot pusnaktī zirgi,
saimnieku saucot; zīlēja mūžības mirgu
jaunekļu alkas, sirdspukstus neskaitot krūtīs.
Tāltālās, mūžvecās mājās.
Izdega sveces, aizsvila skujiņa, telpā,
zili kvēpdama, staigāja silmalas dvaša,
svēta nakts tumsa. Aizmiga pasaule plaša
brīnuma miegā, saulgriežu svētītā elpā.
Tāltālās, mūžvecās mājās.
(Velta Toma)
| ZIEMASSVĒTKU ROZE
Meklētāja ceļš ir galā,
Vakars metas, tālu rīts,
Baltā ziemā, svešā malā
Krāšņi uzplaukst blāzmas zieds.
Vai tur Ziemassvētku roze
debess dārzos ziedus ver?
Brīnišķīgo krāsu kvēlē
Acis atdzerdamās dzer.
Mana Ziemassvētku roze
Debess dārzos ziedus ver?
Brīnišķīgo krāsu kvēlē
Acis atdzerdamās dzer.
Mana Ziemassvētku roze,
Mātes maigo roku dēsts,
Jaukā bērnu dienu gaisma,
Brīnišķīgā Kristus vēsts.
Zinu, arī tavā sirdī
Šonakt Kristus roze zied,
Un tu izej ziemas naktī
Klausīties, ko zvaigznes dzied.
(Kārlis Skalbe)
| EGLES ZARS
Zaļš egles zars uz labi klāta galda
Par mīlestības mūžīgumu pauž,
Un visā telpā ceļas smarža salda.
Šķiet, Tava dzīvā roka mani glauž,
Gars saskanīgi maigas ainas auž.
Kāds miers un klusums! Ne vairs vārdu saku,
Tik redzu: staro zaļais egles zars
Un paver mūžību kā dziļu aku,
- Uz balta galda zaļais egles zars
(Zinaida Lazda)
| Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu
Sētā nak rūķīt`s
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns, –
Bet, kur tas bij bijis,
Gaiši iedegās guns.
(Vilis Plūdons)
| | |
|
|
|