J.Jaunsudrabiņa "Ziemassvētki"
"Vai tālu vēl ziemassvētki? Cik nedēļu? Cik dienu?"
vēl trīs nedēļas. Nu vairs tikai pusotras nedēļas. Vēl piecas dienas. Trīs dienas Jau rītu! Nu viņi ir klāt...
Agri no rīta, bez dienas, saimniece mūsu istabā un liek sataisīties uz pātariem.
Visi steigšus ir kājās, nomazgājas, sasukā galvas un, viegli apģērbusies, sēd balti kā putni.
Pēc brīža nāk saimnieks, resnu sveci spožā lukturī, biezām grāmatām padusē. Viņš ir nopietns un cienīgs. Arī saimniece šorīt ir nopietna.
Nu rindājas ap lielo saimes galdu beņķīši un krēsli. Visa saime klusi uz tiem nosēstas. Ja kādam vēl kas sakāms, tad tas notiek īsā čaukstā.
Es sēdu mātei klēpi un raugos visapkārt. Cik šorīt visiem tīras sejas un drēbes! Pat sarepējušās vīru rokas liekas baltas uz melni švītrainā galda. Es paskatos mātei acīs un pasmaidu: bet viņa papurina galvu kā norādama.
Tad sākas dziesma: "No debesīm būs man atnest...". Es māku šo meldiju un velku līdz, skatīdamies grāmatā. Bet tad es mātei kļūstu par smagu, un viņa pataisa savu klēpi tik nošļaubanu, ka man jāšļūc lejā. - Kājās stāvot, man ir acis maz vien pāri galda malai. Es vairs nevaru grāmatā skatīties, un man ir jāklusē.
Saimnieks lasa sprediķi. Tur ir daudz vārdu par grēkiem un par zvaigzni, kas atspīdējusi tumšā naktī, un par Kristus dzimšanu. Sprediķis liekas pavisam bez gala; un man pa galvu šaudās pavisam ikdienišķas domas. Es domāju par glumo ledu lejas pļaviņā, par ragutiņām, par jauno rūceni, ko vakarā Jurks uztaisīja. Man kājā ir jaunas koka tupeles, un es tās drusku paklabinu, kā izmēģinādams, vai ir diezgan vieglas. Beidzot man sāk ēst gribēties un piekūst kājas. Es sāku žāvāties un gorīties, līdz māte pirksti nāk manos baltajos pakauša matos un atgādina kārtību. Tad vēl gara dziesma, vesela rinda lūgšanu, un es varu visiem vecākajiem ļaudīm bučot rokas, un - jā, un priekš manis sākās ziemassvētki. Kā burvis uzbūra galdā lielas gaļas bļodas apaļus maizes kukulīšus, ne visai baltus, bet smaržīgus. Mēs ēdām pilnām mutēm, kaut gan vēl bija ļoti agrs. (..)
Priekšpusdiena pagāja vienos darbos. Svētku sajūsma apslāpa. Bet pēc pusdienas zemā saule sāka atkal mīļāk spīdēt; istaba kļuva gaišāka un siltāka. Bija atkal ziemassvētki.
Kad metās tumsa, es pastāvīgi skrēju laukā klausīties, vai neskan zvani, vai nenāk jau čigāni.
Nekas vēl nebij dzirdams.
Jau sadedza ugunis. Lielie sāka gudrot, ko nu atkal padarīt, kā palaist garo vakaru. Te māte mani saķēra aiz piedurknes un iesaucās:
"Nāc gultā! - Nāve nāk!"
Ak dievs! - Es jau biju gultā kā sviestin iesviests. Elpa man aizrāvās, un es patiesi domāju, ka pēdējā stundiņa nu ir klāt.
Te arī durvis jau vērās, un es manīju, ka pa tām klusām ielīdz kas briesmīgs.
Istabā atskanēja kliedzieni un smiekli. Kā viņi varēja smieties - tik šausmīgā brīdī!
Man galva bij zem deķa, un es biju cieši apķēries ap mātes roku; bet ausis man bij pārāk plānas, un es visu dzirdēju, kas tika runāts. Nāve, protams, bija klusa, bet citi cilvēki ar viņu gribēja vēl tomēr aprunāties, pirms krita. Es dzirdēju saimnieces balsi:
"Mīļā nāvīt, saimnieku tak atstāj dzīvu, - ko tad mēs vairs bez mājas galvas darīsim?"
Arī saimnieks pats lūdzās. "es tev došu jaunāku un mīkstāku vietā," viņš teica. "Ņem, raug še, Katri."
Katre iespiedzās un bēga. - Nekas nelīdzēja - saimnieks tika nokauts. Es dzirdēju, ka beigās visi noteica:
"Redzi, nav vis pielūdzama, kuru viņa iedomājas, to paņem, dzied vai raud."
Nu es dzirdēju, ka visa kņada nāk uz māsu kaktu, un drebēju kā apšu lapa. Māte, to manīdama, noliecās man mierināt. Lai nebaidoties - tas tak esot cilvēks. Tā esot varbūt mūsu pašu vecmāte.
Lai apskatoties vien.
Es paskatījos un sastingu aiz bailēm. Balta no galvas līdz kājām, baltiem matiem, baltu ģīmi, baltām rokām viņa stāvēja istabas vidū un grozīja galvu. Mute viņai bija liela, sarkana, rokā plats, asiņains tutenis. Mani pamanījusi, viņa virzījās šurpu.
Es iekliedzos un sāku kārpīties. - Tad nāve apstājās, pacēla tuteni gaisā, pakratīja un lēnām izlīda pa durvīm.
Nu es kļuvu drošāks. Es sāku māti izvaicāt:
"Kāpēc viņai tik liela, sarkana mute?"
"Kāpēc? - Tāpat - lai briesmīgāk izskatās. Viņa bija iekodusies zobos sarkanas dzijas kamolīti."
"Un ar ko viņa varēja nomazgāt tik baltu muti?"
"Muļķis! To viņa ar miltiem nosmērēja."
"Bet kur viņa ņēma tik lielu tuteni?"
"Vai tad tu neredzēji? Tā bija kulstīkla. Vecātēva kulstīkla, iemērkta rašalā."
Ak šitā! - Nu es arī varētu iztaisīties par nāvi, ja nebūtu bail.
Pēc brīža ienāca vecmāte smīnēdama, viltīgām acīm. Saimniece ievaicājās, vai neesot satikusi nāvi; tikko te bijusi un izgājusi. - Nē, vecmāte nebij nāves nemaz redzējusi.
Neviens ciemiņš neatnāca. Visi joki bij jau rīta agrumā un pēcpusdienā izsmelti. Kāršu mūsmājā nebij. Kļuva garlaicīgi, un gājām gulēt.
Te piepeši nakts vidū māte mani modināja. Es jutos kā debesīs - tik skaistas skaņas viļņoja ap mani. Kas tad te notika? - Es pacēlos sēdus un redzēju istabu gaišu un cilvēku pilnu. Skanēja zvani, spēlēja. Jā, kas tas bija par rīku, ar kuru tur spēlēja? - Es izberzēju acis.
Krāsnes priekšā uz pārta nolika liela, balta leijerkaste. Sirms žīds grieza kā tītavu rociņu, un leijerkaste skanēja debešķīgi.
"Tur iekšā sēd cilvēks un spēlē," māte teica.
Bet kas tad tur tālāk! Tur taču bija vesels zirgs istabā. Kā tad - liels, balts zirgs spožām acīm, garām krēpēm un kuplu asti. Un uz zirga sēdēja melns čigāns lielu cepuri galvā.
"Labvakar, saimniek!" čigāns sauca.
Bet tajā brīdī saimnieku sagrāba četri puiši.
"Saimniek, pirc ērzeli!" čigāns kliedza un jāja tuvāk. Nekas neiznāca. Saimniekam bij nedienas. Puiši viņu turēja uz rokām guļus kā bērnu, un viens liels vīrs augstu, žvadzošu cepuri galvā lēkāja apkārt un rēca kā zirgs. Dažādi koka gabali, cilindru slaukāmās birstesun sarūsējušas atslēgas dauzījās ap viņa jostu.
"Vai nevajaga rīkles izslaucīt? Vai nevajag liptkas izcirst?" lielais vīrs lēkādams rēca.
"Nē, nē," saimniece teica, "tikai izrūnīt!"
nu lielais vīrs aiz prieka lēca vai līdz griestiem. "Ohohohoho! - būs ērzeļi parunīt... Ohohohoho!"
tad viņš skrēja pie saimnieka, ķēra un rēkdams lēca atpakaļ un taisīja, it kā mestu ko uz krāsni.
"Būs veselas, būs veselas! Padanci, Andruška!"
Un viens no puišiem saimnieku aiz rokas apgrieza pāri riežu istabas vidū.
Nu saimnieks pačukstēja ko, un viss bars devās pie Katres.
"Vēl mums te ir tāds maz ērzeļuks," mans vectēvs rādīja uz mani.
"Ohohohohoho!- paruņīt, paruņīt!" vīrs ierēcās un lēca šurp. Viņa augstā, spīdošā cepure skanēja. - Bet, tā kā es stipri mācēju kliegt, tad rūniķis atkāpās.
"Par jaunu, tēvs, tavs kumeļš. Redzi, kā viņš zviedz!"
man nāca smiekli, tik jocīgi viņš to izteica.
Nu es kļuvu drošāks un, pacēlies gultā stāvus, varēju pārredzēt visu istabu. - Tur dibenā bija kāds žīds attaisījis savu bodi un tirgojās. Kādu tik viņam preču nebij! Tika piedāvātas stikla nagliņas un utu sēklas, blusu pakavi, prusaku iemavi, mīlestības ziepu sāpes un visvisādas lietas. Žīdam rokā bija aukla, kuras viens gals piesiets pie bodes un otrā iesieta eža ādiņa; ar to viņš pastāvīgi gaiņājās, tā ka neviens pircējs netika ne tuvu. Vai tam, kas mēģināja pastiept roku, lai kaut ko no bodes izceltu! - Bet pa sola virsu lēkāja jauns žīdēns un kliedza, vicinādams raibu lapu:
"Pa bildem, pa bildem!"
Bet, kad neviens uz viņu neklausījās, tad tas lēca nost no sola un apgāza vecā žīda bodi.
"Nepircēt no tā neskīzgare, - es par velte dos!"
Vecais žīds nu gribēja jauno noķert un pārmācīt. Viņi sāka pa istabu skraidīt. Pa tam viens no čigāniem paķēra bodi un iznesa laukā. Nu bij vecajam žīdam liela raudāšana; bet jaunais smējās, pie zemes krizdams. Bet tad jaunais aptika, ka arī viņa pauna ir pazudusi, un sāka raudāt; nu vecais atkal smējās, vēderu turēdams.
Šai brīdi istabā iejāja šausmīgs jātnieks. Mazs cilvēciņš jāja uz liela, līka cilvēka, bet šis jājamais cilvēks bija nedzīvs. Rokas viņam vilkās gar zemi kā pagales.
"Ui, mirone jāj!" žīdi iekliedzās un bij no istabas laukā kā laksti. Arī rūniķi spiedās gar sienām. Leijerkastnieks apstāja spēlēt un iebēga aizkrāsnē, tad uz plītes beidzot uzrāpās uz aizkrāsnes. Tad pati leijerkaste sāka kustēties; izlīda cilvēks sarkanu pijoli padusē un arī uzlīda uz krāsnes. Čigāns ar visu zirgu ielēca Katres gultā un purinājās, un gaiņājās.
Nu miroņa jājējam piederēja istabas vidus. Viņš arī ņēmās nosvīdis riņķu riņķiem. Viņš nerunāja ne vārda, bet tikai, pieri saraucis, jāja un ar resnu baizeri bez mitēšanās kapāja savu zirgu.
Pie katra cirtiena čigāns gultā, sēdēdams uz sava zirga, iekliedzās. Beidzot viņš vairs nevarēja ciest; viņš jāja no gultas laukā un sāka kliegt:
"Tu, pagān Jurka, - kam tu manu tēvabrāli nositi!"
"Klusi!" mazais jātnieks iesaucās. "Kāpēc tad viņš manu balto ķēvi aizjāja uz Leišiem! Nu es viņu jāšu līdz pastarai dienai - kamēr viņš man atvedīs ķēvi atpakaļ."
"Bet viņš jau ir mironis!"
"Še tev tava baltā ķēve," čigāns saka, "bet atdod man manu tēva brāli."
Čigāns grib jāt pavisam klāt, bet ķēve baidās, slienas gaisā, un kājas atpakaļ. Ak tavu nelaimi: viņa uzgrūžas taisni ar asti uz skala, un uzreiz tā svilst kā pakulas, mazais miroņa jājējs nosviež savu čigānu, ka nočab vien, un ar klēpi saķer ķēves asti. Uguns nodziest.
Muzikanti nokrīt no krāsnes. Visi steidzas laukā. Skan zvani pa sētsvidu. Ķēve nu ir bez astes.
Čigāns noņem lieko ģīmi un urnā ar mūsu ļaudīm nopietni, pavisam citādā balsī.
"Cik šie tālu jau gājuši?" saimniece apvaicājas.
Šitās esot piecpadsmitās mājas.
Saimnieks grib skriet laukā, saukt visus čigānus atpakaļ, piedāvāt alu un ēdienu; bet čigāns pateicas. Esot ēduši un dzēruši - jau nelienot vairs. Un nevarot arī kavēties ilgi: vēl septiņas mājas gribot izņemt cauri. Pusnakts jau sen pāri; varbūt pat diena vairs nav tālu.
Otrajos svētkos pēc pusdienas lielie mani sataisa par dzērvi un mēs, liels pulks, aizejam uz kaimiņiem. Tur ir daudz bērnu. Es viņus drusku paknābāju un tad nosviežu savu kažoķeli gultā. Nu mums ir te dzīve, kāda tikai var būt ziemassvētkos. Negaidot pienāk vakars, nemanot jau iestājusies nakts. Ārā margo sastingušas zvaigznes, bet iekšā ir gardi ēdieni un salda tēja. Sīrups lokās no pudeles šķīvītī kā brūna, mīksta bante, un mēs mērcējam tajā savus pirkstus līdz ar gabaliņu maizes.
Trešā diena līdzinās visām svētdienām. Atnāk kāda viešņa, atnes gabalu nobrieduša pīrāga, sēd visi un runājas, rokas saņēmuši. Uz vakaru sāk jau meklēt kopā darba drēbes. Tuvojas kas tumšs, smags...
Pirms gulētiešanas mēs ar māti izejam ārā. Patlaban snieg. Nakts ir pelēka kā mātes vilnāne. Laiks atmeties mīksts. Tek jumti. Pik! Pik! Piles ir milzīgi lielas un smagas. Mīkstas, pelēkas pūkas krīt man uz galvas, un es jūtu, ka mati man kļūst slapji.
"Nu ziemassvētki aizbrauc," māte saka.
Es klausos, un man tiešām liekas, ka tālumā skan sīki zvārgulīši. Es nekā neatbildu; es tikai nopūšos un steidzos istabā.
Jaunsudrabiņš Jānis Baltā grāmata.- Kopoti raksti III sējums/ Rīga, 1981.