Vispārīgas ziņas
Šo dienu katoļticīgie svin par godu svētajam Jurim, pirmajam starp Diokleciāna mocekļiem. Viņu leģendas min no 12.gs. bieži vien kaujā uz zirga ar pūķi, pagāniskā un ļaunā simbolu. Viņš ir jātnieks, kareivju, ieroču kalēju, Maķedonijā pat laupītāju patrons. Tomēr vispār Juris kā jātnieks ir zirgu patrons, kas savā dienā svinīgā apgājienā nes svētību. Parasti Juri kā zirgu patronu daudzina daudzas tautas. Krieviem Juris ir nevien zirgu patrons, bet arī ganu dievība. Poļu sādžā Ostropā pie Gleivicas zemnieki upurējuši Jurim naudu un olas savu zirgu vārdā. Igauņiem Juris ir zirgu dievs. Leģendas Juri daudzina kā jātnieku vilkam mugurā. Viņš parasti pavasarī aizslēdz vilkiem mutes un rudenī atkal tās atslēdz.
Arī latviešu tautas tradicijas parasti Juri jeb Jurģi daudzina kā zirgu patronu. Domājams gan, ka kristīgās ticības ietekmē Juris ieņēmis latviešu tautas tradīcijās Ūsiņa vietu. Kādā Valmieras ieražu apskatā ir aizrādījums, ka Jurģu diena senāk bijusi Ūsiņa diena; pat saucot vēl dažos apgabalos par Ūsiņa dienu. Vecos aprakstos gan Ūsiņa daudzina arī kā bišu dievu, taču tautas tradicijas, sevišķi mūsu tautas dziesmas, Ūsiņu jeb Juri nekur nemin kopā ar bitēm.
Latviešu tautas tradicijās Ūsiņš figurē galvenokārt kā zirgu patrons. Tautas dziesmas parasti viņu daudzina kā zirgu sargātāju un barotāju:

Ūsiņš stāvu slaistījās
Mana staļļa pakaļā.
Nāc, Ūsiņ, stallītie,
Baro manus kumeliņus.
LD.30087

Ūsiņu piemin arī pateicībā par zirgu barojumu:
Paldievs, zirgu Ūsainīti,
Par kumeļu barošanu!
Vai izvedu, vai aizjūdzu,
Noturēti nevarēju.
LD.30062

Bieži vien Ūsiņu persinificē; viņš parasti jāj uz laba zirga:
Ūsiņš jāja labu zirgu,
Ir man lika labu jāt;
Skauģīšam netecēja
Pa pavadas galiņam.
LD.30081

Dažkārt Ūsiņš variē kopā ar Juri:
Ai, Jurģīti, Ūsenīti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukādams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
LD.30053
Kaut arī Juri vai Ūsiņu daudzina kā zirgu patronu, tomēr liekas gan, ka latviešu tautas tradicijās tam nav nekā kopēja ar katoļu svēto Juri.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Vasarai tuvojoties, Jurģos rūpējas arī par skaistumu un veselību, visvairāk gan lai nenodegtu. Jurģu rītā vajag sniegā nomazgāt muti; pretēji - nevajag mazgāties, lai nenodegtu; priekš Jurģiem vajag mazgāties ar varžu kurkuļiem, tāpat bērzu sulā nomazgāt muti un tikai tad dzert; jāspļauj skudru pūznī, lai skudras šļāc skābumu sejā; šie līdzekļi ir pret nodegšanu un vasaras raibumiem. Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis. Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, 3 reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva. Jurģis esot viena no siltuma dienām. Dievs iesviedis 3 aukstuma akmeņus Jēkaba, Miķeļa un Mārtiņa dienā, bet ārā tos ņemot Jurģos, Vasarsvētkos un Jāņos. Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja. Jurģu rītā vēji kaujoties; kāds vējš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu. Ja Jurģos līst lietus, būs slapja vasara, meža pļavās nebūs zāles. Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā - nelaimīga asara. Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst velēties - traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā - mājas degs. Jurģu rītā priekš saules krustiski pār tīrumu pārdzen vagas, tad neesot nevienas usnes. Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekuŗ krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Ūsiņš
Ūsiņš, Jurģis ir viena no tām retajām latviešu dievībām un mitoloģiskajām būtnēm, kuras skaidrojumos ir vislielākais hipotēžu skaits: lopu patrons, gaismas dievība, bišu dievs, mājas dievs.
Vispirms no citiem uzskatiem būtu jānorobežo tās kristietības ietekmes, kas, uzslāņodamās Ūsiņa tēlam, ir radījušas otru nosaukumu - Jurģis, Juris un piešķīrušas šim tēlam jaunus atribūtu un funkciju nianses. (..)
Ūsiņa dienu jeb Jurģus svinam 23.aprīlī. Valmierā, Patkulē to sauc par Ūsiņdienu; Cesvainā par Ūsiņiem; burtniekos un daudzviet Kurzemē tas ir Ūziņš; Bērzaunē, Ropažos, Rīgā, Alojā, Tērvetē, Praulienā, Lubānā, Brunavā, Piebalgā, Raunā, Lizumā, Kosā un citur - Jurģi; Lubānā, Lazdonā, Meirānos, Kalsnavā, Beļavā un citur Madonas apriņķī, arī Galgauskā, Smiltenē, Valmierā, Straupē, Ērgļos, Tukumā, Bauskā - Jurģa diena; Nīcā, Džūkstē, Lēdmanē, Raunā, Zelgauskā - Jurģu diena; Ikšķilē, Skujenē, Liepā, Bērzpilī, Tirzā, Birzgalē, Litenē, Zasā, Asūnē, Beļavā, Aglonā, Rēzeknē un citur Latgalē - Jura diena; Kosā, Vaidavā, Veļķos, Valmierā, Valkā, Vaivē, Plāņos, Ērgļos - Ģurģi jeb Ģurģa diena; Aumeisteros - zirgu diena.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Ūsiņu par senu, plašākām etniskām kopām piederīgu mītisku tēlu, kura dziļākās saknes vēl meklējamas, liek uzskatīt jaunākie pētījumi krievu folkloristikā. V.Toporovs konstatējis vārda авсень dažādo variantu izplatību ļoti plašā Krievijas vidienes areālā: Maskavas, Tulas, Rjazaņas, Penzas, Tambovas apgabalos, kā arī vairākos Vidusvolgas, Urālu, Sibīrijas novados. Uzmanību piesaista arī norāde, ka parasti Avseņa vārds tiekot saistīts ar jaunā (pavasara) saules cikla iestāšanos, tātad - ar aizvien lielākas auglības laika sākumu. Ūsiņa problēmu plašāk vai arī tikai garāmejot skāruši daudzi latviešu mitoloģijas apcerētāji. Vieni, savus uzskatus pamatojot, galvenokārt ar vārda filoloģisko analīzi, Ūsiņu interpretē kā saules, pavasara vai gaismas dievību; otri, balstoties uz tautasdziesmām un ieražu materiālu, identificē to ar sv. Jurģi, pat secinot, ka tas "laikam cēlies no ūsainā Jurģa".
Kokare Elza Mitoloģiskie tēli latviešu folkloras poētiskajā sistēmā.- Latviešu folklora. Tradicionālais un mainīgais/ Rīga, 1992.
Funkcijas ziņā Ūsiņš, tāpat kā mīļā Māra un Māršava, iesaistīts senā lopkopja darba ritumā: sukā, baro kumeļus, jāj pieguļā, uzņemdamies grūtāko uzdevumu, dalās savā bagātībā ar to, kas viņu godina. Ūsiņš ir viena no retajām dievībām, kas folkloras tēlojumā veltīts rituālais mielasts. Viņam tiek upurēts galvenokārt gailis - "deviņiem cekuliem" (vai "nadziņiem"), "sarkanām (vai: dzeltenām) kājiņām". Ticējumos, nostāstos, ieražu aprakstos stāstīts, ka gaiļa asinis tecinātas zirga silē uz auzām, bet pats gailis cepts un ēsts pirmajā pieguļas naktī, mielastā piedalījušies tikai vīrieši. Mielastam izmantotas arī olas - dzīvības simbols, raksturīga pavasara svētku mielasta sastāvdaļa. Par Ūsiņdienu jeb Jurģu dienu kā vienu no galvenajām dienām, kad latviešu zemnieki dažādās vietās upurējuši saviem dieviem, bagātīgas ziņas sniedz 17. - 18.gadsimta baznīcu vizitāciju protokoli.
Kokare Elza Mitoloģiskie tēli latviešu folkloras poētiskajā sistēmā.- Latviešu folklora. Tradicionālais un mainīgais/ Rīga, 1992.
Ūsiņš ienāk latviešu gadskārtās teiksmu tēlu - Dievadēlu - pulkā kā rīta ausmas un gaismas cilvēkojums. Ūsiņa vieta citu teiksmu tēlu vidū vislabāk redzama Saules teiksmā,kur Ūsiņš ir Saules zirgu braucējs, Saules laivas stūrmanis un Saules kalps. Ūsiņa tāli radi meklējami āriešu pirmtautā starp seno indiešu dievībām: Ušas un dvīņiem Ašviniem. Ušas ir rīta ausma, bet Ašvinu uzdevums ir paziņot par Ušas ierašanos. Tāpēc viņi parādās pie debesīm pirms Ušas, braukdami zirgu vai putnu vilktos zelta ratos. Kādreiz Ašvini iztulkoti kā rīta gaismas dievības, bet citreiz tos saista gan ar dienu, gan ar nakti.
Ūsiņa darbība kopā ar Sauli un dainu apraksti par viņa ģimeni salīdzinājumā ar seno indiešu dievībām izceļ daudz līdzīgu elementu viņu būtībās, darbībās un darbības laikos. Darbībā ar Sauli Ūsiņš saistīts ar rīta gaismu tāpat kā Ušas. Ar Ašviniem Ūsiņam kopēji piederumi: zirgi un gaismas saucējs putns - gailis. Ūsiņš izteikts arī kā rīta gaismas cilvēkojums latviešu mīklā, lai gan nav tur vārdā saukts.
Nedaudzajās dainās, kas saglabājušās par Ūsiņa ģimeni, ir atrodamas ļoti zīmīgas pēdas par šo teiksmu tēlu radniecību ar indiešu dievībām. Ūsiņa divi dēli ir dvīņi līdzīgi indiešu Ašviniem. Dainā tie, acīmredzot, dzimuši tumsā, un to darbība - staigāšana - apraksta gaismas nākšanu un iešanu, sevišķi, ja ņem vērā divu citu dainu saturu. Šajās dainās viņu sarkanās galvas apzīmē debess sārtumu, saulei lēcot un norietot, bet pieguļa un aršana rāda, ka viens darbojas no rīta, otrs vakarā līdzīgi Ūsiņam pašam, kas dēliem šos darbus ierāda. Dainā par māti un meitām - cimdu adītājām nav šaubu, ka Ūšas vārda nesēja ir Ūsiņa sievas, kuras vārds dainās gandrīz identisks ar indiešu dievības vārdu Ušas.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.
Latviešu gadskārtas svinībās Ūsiņš ierodas kā mīļi gaidīts viesis lauku sētā. Satiksmē ar ļaudīm viņa īpašībās, darbībā un piederumos pārsvaru ņēmuši tie elementi, kas nozīmīgāki lauku dzīves apstākļos. Ūsiņš atnākdams atnes zaļu zāli, lapas, pieguļnieku dziesmas, bet galvenais, viņš ierodas rūpēties par ļaužu zirgiem vasarā, kas ir viņa svarīgākais darba lauks.
Nāc, Ūsiņ, nāc Ūsiņ, sen mēs tevi gaidījām:
Zirgi gaida zaļas zāles, puiši jauku dziedāšanu.
R.Auniņš
Ūsiņš dainās visvairāk apdziedāts kā zirgu gādnieks. Ūsiņam pašam pieder labi zirgi, un viņš sagaida, ka arī ļaudis rūpēsies par savu zirgu kopšanu.
Ūsiņa veiksme ar zirgiem tiek apbrīnota un to attēlo, paceļot aprakstu pāri patiesiem apstākļiem, kādi pazīstami cilvēku dzīvē.
Ļaudīm lieli brīnumiņi par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves, septiņsimti kumeliņu.
R.Auniņš, II
Par Ūsiņa izskatu maz ziņu. Tikai dažās dainās redzams, ka viņš ir vecs vīrs ar bārdu. Toties Ūsiņam tāpat kā citiem teiksmu tēliem ir ģimene ar dēliem un meitām. Tie nodarbināti lauku darbos un sētā un pieguļā līdzīgi Ūsiņam pašam.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.
Ziedošana Ūsiņos (Jurģos)
Jāteic, ka tradicionālākais Jurģu upurdzīvnieks ir melns gailis, ko saimnieks kauj, lai zirgi labi padotos, un arī melna vista, kuru saimniece veltī Ūsiņam, lai govis padodas.
Šo ziedošanu parasti veic lopu kūtī, zirgu stallī virs vai zem siles uz sliekšņa, arī pļavā, dodoties pieguļā.
Jurģos nokauj bez saules gaili virs zirga siles, silē ietecina asinis, uzber auzas virsū, lai zirgi apēd. Pašu gaili izvāra bez saules, lai sveši neredz, un tad aizbrauc uz tirgu.

Jurģu rītu gaili kāvu
Deviņiem cekuliem,
Lai tek mans kumeliņš
Deviņiem celiņiem.
LTT 12139 Prauliena

Prasība būt piesardzīgiem un rīkoties tā, lai sveši neredz, no vienas puses, varētu būt tradīcijas noteikta (noslēpumainība, vairīšanās no svešām, iespējams, skauģa acīm, kā nosacījums veiksmīgai rituāla norisei), bet, no otras puses, to lielā mērā varēja ietekmēt arī seno pagānisko ieražu skaušana un apkarošana.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Jurģu rītā pirmajiem jāceļas saimniekam ar saimnieci; ja kāds cits uzcēlies agrāk par viņiem, tad mājā gaidāma nelaime.
Mājas saimnieka ziņā Jurģu rītā bija gaiļa kaušana, ziedošana Ūsiņa, bet saimnieces pienākums - svētku mielasta sarūpēšana. Taču pieguļā rituālā ēdiena pagatavotājs vienmēr bija pats saimnieks vai vecākais vīrs starp pieguļniekiem, un nekad saimniece, jo tas bija vīru ziņā - rūpēties par zirgiem.
Brokastis centās paēst ļoti agri, iekams kāds svešs cilvēks nav ienācis sētā, jo ticēja, ka agrs viesis atnes nelaimi. Nevis mājas ļaužu skopums, bet gan sens ticējums ir tas, kas brīdina nedot otram Jurģu rītā ne uguni, ne ūdeni, jo līdz ar to tiek aizdota prom mājas svētība. (..)
Jāpiebilst, ka piedalīties Jurģa mielastā tika aicināts arī pats personificētais Ūsiņš: tautasdziesmās viņu aicina nākt istabā, sēsties galda galiņā un pamieloties, reizē izlūdzoties arī viņa labvēlību un svētību zirgiem, lūdzot Ūsiņu doties līdzi pieguļā un sargāt zirgus no vilkiem, jo ar Jurģiem sākas pieguļas un ganu laiks. Rituālie ēdieni, to pagatavošana un ziedošana zirgu patronam Ūsiņam visvairāk izplatīti Vidzemē. Melns gailis, olas, pantāgs - tie ir galvenie ēdieni, kuri figurē Jurģu ziedošanas rituālos.
Lubānā un Lazdonā Jurģos mēdza arī krāsot dzijas, tad reizē arī sakrāsoja lielu grozu ar olām, bet visas melnas.
Olas vārīja mājas saimniece un deva līdzi ganiem, ar olām zīlēja ganāmpulka likteni nākamai vasarai, vīri olas vārīja pieguļā un ziedoja Ūsiņam, ar tām zīlēja zirgu laimi.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Diezgan plaši pazīstama Jurģu dienas tradicija ir upuru nešana un ziedošana dieviem jeb tā sauktajiem mājas kungiem. Interesantu aprakstu par šo ceremoniju sastopam Baltijas Vēstnesī 1872.g. 49.nr. "Druskas iz mūsu tautas teiksmu valsts. Mājas kungs jeb ciemnieks." S.K. (Mülers Kārlis)... "Šos "Mājas - kungus" par ļauniem gariem turēdami, tiek grib ar tiem caur upuru kalpošanu izlīdzināties un sev skādīgus darīt... Šī (vieta "Mājas - kungiem) bij ietaisīta dārza sētmalē un ar vecām ecēšām apsegta; frišas asinis, putnu spalvas un kauli, veci un jauni naudas gabali, veci vērdiņi, sarkanas vilnas dzija - šie ziedi virs mājas - dieva altāra - deva mums skaidri noģist, ka sv. Jurģa naktī bij šeiten "Mājas - kungam" ziedojuši un gaili kāvuši. Citās mājās bij mums māju - saimnieka ciets akmins jāapstrādā: vecais grēcinieks liedās un liedzās, iekām pēdīgi, pēc ilgas pārrunas, mūs veda pie upuru - vietas dārzā, kuru tāpat vēl 23.aprīlī bij apmeklējuši. Še atradās dievekļa mājoklis nevis koka mājā, bet zem akmiņiem. Kad bijām akmiņus ar bomjiem uzcēluši, tad iz zemes ārā nāca riebīga smaka - smaka no sapuvušām olām, gaļas gabaliem u.t.pr., kas še ar laiku bij ieradušies; sarkanas vilnas dzija, veci un jauni naudas gabali bij arī šeitan "Mājas - kungiem" pasniegtās dāvanas... pēc tautas māņu ticības ir mājas - dieva pienākums rūpēties par dārziem un dārzu augļiem, par to cilvēku un māju kustoņu veselības kopšanu, kādēļ tad tam arī tikai no dārzu augļiem un māju kustoņiem kaut ko pasniedz, bet nevis no druvu augļiem, kuras "Dieva" kopšanai bij atdotas; zirņus un pupas "Mājas - kungs" nemīļo; turpret tam sv. Jorģa naktī arī kāpostu sēklas izber, tādēļ ka tas kāpostu augšanu veicinot. Bet arī putraimi pie upuru dāvanas pieder. Daži kauj gaili un ziedo "Mājas - kungam" tikai asinis, kaulus un spalvas, citi turpret aprok gaili dzīvu zemē... upuru vietas bij visas vēl neaiztiktas un atradās pa daļai iekšpus dārza sētas ar stipru žogu ieslēgtas, pa daļai tīruma vidū, bet kokiem apaugušas, pa daļai aplokos un pļavmalos, daudzkārt tikai caur vairāk kaudzē sakrautiem akmiņiem pazīstamas. Upuru dāvanas bij gandrīz tās pašas, kādas augšām pieminēju."
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Jurģi - pirmā ganu un pieguļnieku diena.
Jurģus par pirmo ganu dienu uzskata daudzas tautas - ungāri, somi, igauņi, krievi. Tad neatkarīgi no laika apstākļiem lopi tomēr bija jāizdzenot ganos, kaut uz neilgu brīdi, pat sniegā, tā iezīmējot jaunās ganību sezonas sākumu.
Jaunrozē, Zeltiņos uzskatījuši, ka lopi pirmoreiz jādzen laukā ziemas vējā (t.i., kad pūš vējš, kas ir bijis valdošais ziemā!, tad tie visu vasaru esot izturīgi.
Valmierā, Rūjienā, Vandzenē, Jelgavā un citur, lopus pirmo reizi ganos dzenot, uz kūts sliekšņa mēdza nolikt olu. Ja to pēc lopu izdzīšanas atrada nesamītu, tad saimniece varēja būt droša, ka lopi togad paliks veseli. Ja kāda govs to samina, tad tā tai vasarā salauzīs kāju vai saslims. (..)
Kā redzams, tad Jurģu dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās pārsvarā ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu - šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs. Arī lopu saslēgšana ganos, lai tie neizklīstu, pieder pie šādām norisēm.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Jurģa dienā, kaut arī uz neilgu laiku, ikviens cenšas pirmo reizi izlaist lopus laukā. Tā, piem.: Citi kaut uz pusstundes un snīgā, tūmēr izlaiž Jura dīnā lūpus laukā (LFK 190, 944. - Bērzpils). Šī ganos dzīšana saistīta ar dažādām ceremonijām: Ģurģu dienā lopus laiž pirmo reiz ārā. Spalvā lopiem kaisa Pelnu dienas pelnus, lai mūsas un dunduri nekož. Lopus mājā pārdzinušam, ganam rīkste jāsviež uz jumta, tad lopi arvien nāks mājā (P.Šm.12199. - Valmiera).
Raksturīgs pirmās ganu dienas apraksts iesūtīts no Garkalnes: Kad pavasarī pirmo reizi laida zirgus jeb arī lopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas. Kad zirgi jeb arī lopi no kūts izlaisti, tad nes vistas olu trīsreiz ap zirgu, lopu pūli riņķī un atslēgas arī. Pēc tam olu ņem atslēgām 3 reiz apkārt un atdod tik olu, tik atslēgas ganam. Gans olu paglabā visu dienu kārklu krūmā, atslēgas visu dienu nēsā līdz. Vakarā olu, atslēgas noliek uz galda. (Ola dara to labumu, ka tad zirgi, lopi ir apaļi kā ola, un atslēgas to labumu, ka zirgi, lopi ganībās neklīst.) Nu vakarā ēda maltīti. Kamēr ēda, uzsēja zirgam galvas pie mieta tik augstu, cik vien varēja: - lai zirgi būtu stalti un galvas nēsātu augsti. Kad gani vakarā mājā pārnāca, tos aplēja ar ūdeni, lai ganos nesnaustu. Ja gani izsargājās no aplējuma, tad pie galda atkal tos aplēja ar ūdeni. Tādu liešanos sauca: rumelēties.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Ūsiņš - pieguļnieku galvenais palīgs, kurš ieražu aprakstos nefigurē kā personificēta būtne, kas piedalās pieguļas norisēs; viņa klātbūtne te ir tikai nojaušama upurēšanas aktos, rituālajā mielastā. Tautasdziesma ir tā, kas saglabājusi "dzīvo" Ūsiņu, kuru puiši aicina līdzi pieguļā, kurš jāj pa laukiem pieguļniekus meklēdams un vilkiem mutes aizslēgdams.
Jurģos pieguļā parasti jāja vīri un puiši; sievas un meitas drīkstēja tur ierasties tikai pēc tam, kas bija veiktas visas rituālās izdarības, ziedots Ūsiņam. Taču tautasdziesmās itin bieži tieši meitas irtās, kas dodas pieguļā un kam ir labākie zirgi.

Tam tēvam labi zirgi,
Kur jāj meitas pieguļā:
Meitas miega negulēja
Kumeliņu vien baroja.
LD 30193 Lubāna

Saimniece pieguļniekiem deva līdzi olas (uz katru zirga kāju pa olai - tik daudz olu, cik visiem zirgiem kopā kāju). Olas arī krāsoja - visbiežāk melnā krāsā. Melnā krāsa vispār dominē Jurģu ziedošanas aktos: saimnieks kauj melnu gaili; olas krāso melnas vai izraksta ar ogli.
Pēc tam izrāva zemē iesistu mietu, ielika izvārītu un izrakstītu olu apaušu cilpā un ielaida mieta caurumā, lai zirgi pieguļā būtu rāmi. Lai zirgi būtu stipri un izturīgi kā ozols, olas lika arī ozola dobumā.
Turklāt olas kalpoja arī aktīvai zīlēšanai, lai uzzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā. Pirms vārīšanas katram zirgam iezīmēja vienu olu; ja tā vārot saplīsa, tad zirgam gaidāma kāda nelaime. Uz olām nereti zīmēja arī zirgu figūras.
Pieguļā katrā ziņā vārīja pantāgu - tradicionālu Jurģu ēdienu. Vispirms to ziedoja Ūsiņam, lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam šim caurumam uzvēla lielu akmeni virsū, tad tikai paši varēja ēst; pirmais iesāka ēst vecākais vīrs, saimnieks un viņam piebiedrojās pārējie vīri un puiši.
No mājam ņēma līdzi alu, cenzdamies pa ceļam ne pili neizliet zemē, citādi kumeļš būšot vilkam rīklē.
Stingri tika ievērota prasības no visa līdzpaņemtā ēdiena un dzēriena pirmo kumosu vai kausu liet ugunī (ziedot ugunij); tāpat ugunij ziedoja kādu vecu drēbes gabalu, sacīdami: "Še tev, guntiņ, Labrenci, atdodam, lai mums pieguļā nesadeg apavi, ne drānas, ne apauši."
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Dzīves vietas maiņa Jurģos.
Jurģi pēc tradīcijas bija tā diena, kad kalpi, gājēji un nominieki mainīja dzīves vietu, pārceļoties pie cita saimnieka. Tāpēc tautā Jurģus nereti sauc par maiņas dienu un mietošanas dienu.
Par nomas un darba līgumu slēgšanas dienu Jurģi kļūst tikai 19.gadsimta pirmajā pusē (līdz tam tie bija Miķeļi). Jurģa diena iezīmīga arī ar to, ka šajā dienā notika zemnieku brīvlaišana.
Dzīves vietas maiņa, ieiešana jaunā mājā allaž ir pastiprināti saistījusi cilvēku prātus: ar to tika liktas cerības uz labāku, veiksmīgāku, pārtikušāku dzīvi. Tāpēc vajadzēja zināt un ievērot atbilstošus nosacījumus, lai veicinātu vēlamā sasniegšanu. Tie ir t.s. sākuma ticējumi un sākuma darījumi jeb darbības (nereti maģiskas vai tādas, kurām tiek piedēvēts maģisks spēks).
Atstājot iepriekšējo dzīves vietu, nedrīkstēja atvadīties, teikt ardievas, lai jaunajā dzīves vietā netrūktu laimes. Mežotnes pusē, aizejot uz jaunām mājām, vecajā mājā neteica ardievas, jo tad lopu gādniece, izdzirdējusi ardievas, nodomā, ka tās viņai domātas, un atstāj lopus. Nesakot ardievas vecajā mājā, lopi iet labi pa ceļu. Ja Jurģu diena iekrīt sestdienā, tad tā ir laba zīme pārgājējiem uz jaunu dzīves vietu, tad saimnieks izrādīsies labs un tur būs ilga palikšana. No iepriekšējās mājvietas bez iedzīves un lopiem tika ņemti arī dažādi citi priekšmeti (ja iepriekšējā mājā bijusi laba dzīve), tādejādi cerot, ka kāds mazumiņš labuma tiek aiznests līdzi uz jaunajām mājām: no vecās vietas ņēma līdz salmus un izkaisīja jauno kūti, lai tur no izgājējiem nepieķertos kāda burvība. Šim nolūkam derēja arī gultas maisa salmi, kas paņemti līdzi no vecās mājvietas. Citviet ņēma līdzi akmeņus un izmētāja jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām. (..)
Arī jaunās mājas saimnieki rūpējās par ienācējiem, gan tīri praktiskiem, gan maģiskiem līdzekļiem veicinādami viņu ilgu palikšanu: jauno puisi pirmo reizi sēdināja uz mūrīša, lai tas, tāpat kā mūrītis paliek savā vietā, paliktu ilgi kalpot. Saimniece vārīja saldu putru vai kādu citu saldu ēdienu, lai mājās būtu saticība.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Kaut gan Jurģa diena kā līgumu izbeigšanās termiņš pie latviešiem kļūst tikai pagājušās gadu simta sākumā, tomēr tradiciju skaits, kas liecina par dzīves vietas maiņu šai dienā, ir diezgan liels. Tautasdziesmās gan par to nekādu materiālu nesastapsim, taču tautas ticējumos par atnācējiem un aizgājējiem ir daudz variantu. Šie materiāli galvenokārt saistās ar dažādām burvībām veco dzīves vietu atstājot un jaunajā ienākot. Vispirms jau atstājot veco dzīves vietu nedrīkst teikt ardievas, lai laime neatstātu jaunajā dzīves vietā. Kad Jurģu dienā aiziet uz jauno māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdzi un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdza un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no svešām burvībām. (P.Šm.12083. - Rauna)
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Līdzīga sākuma nozīme ir arī Jurģiem kā saimniecības gada sākumam. Šeit ir darbības pie pāriešanas uz citu vietu, sakarā ar lopu dzīšanu pirmo reizi ganos u.tml. Vasarai tuvojoties, Jurģos rūpējas arī par skaistumu un veselību, visvairāk gan lai nenodegtu. Jurģu rītā vajag sniegā nomazgāt muti; pretēji - nevajag mazgāties, lai nenodegtu; priekš Jurģiem vajag mazgāties ar varžu kurkuļiem, tāpat bērzu sulā nomazgāt muti un tikai tad dzert; jāspļauj skudru pūznī, lai skudras šļāc skābumu sejā; šie līdzekļi ir pret nodegšanu un vasaras raibumiem. Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis. Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, 3 reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva. Jurģis esot viena no siltuma dienām. Dievs iesviedis 3 aukstuma akmeņus Jēkaba, Miķeļa un Mārtiņa dienā, bet ārā tos ņemot Jurģos, Vasarsvētkos un Jāņos. Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja. Jurģu rītā vēji kaujoties; kāds vējš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu. Ja Jurģos līst lietus, būs slapja vasara, meža pļavās nebūs zāles. Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā - nelaimīga vasara. Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst velēties - traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā - mājas degs. Jurģu rītā priekš saules krustiski pār tīrumu pārdzen vagas, tad neesot nevienas usnes. Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Pavasara un vasaras robežu latviešu tautas kalendārā iezīmē Jurģa jeb Ūsiņa diena (23.aprīlis). ar to saistījās ieražās galveno vietu ieņem doma par veiksmes nodrošināšanu lopkopībā. Kaut arī meteoroloģiskie apstākļi ne vienmēr tam bija labvēlīgi, Jurģa diena, kā liecina folkloras materiāli, uzskatīta par ganu un pieguļas sezonas sākumu. Ar šo nozīmīgo notikumu Jurģa (Jura, Georga, Jegorija) diena saistās arī latviešu kaimiņu tautu ieražās un folklorā. Pirmās ganu dienas ieražās centrālo vietu ieņem uzskati par ūdens labvēlīgo ietekmi: ar to aplēja govis, lai tās dotu daudz piena un ganos nebizotu, aplēja ganus, lai tiem vasaras rītos nenāktu miegs. Šī doma dominē arī Jurģa dienas maltītes īpatnībās - maizes klaipiem bija jābūt apaļiem, lai tādi augtu zirgi un govis, bija jāēd vai jāmet olas pāri govju mugurām, lai tādi augtu zirgi un govis, bija jāēd vai jāmet olas pāri govju mugurām, lai govis augtu apaļas. Savas izdarības un ticējumi saistīti ar ganu rīksti. Arī to pamatā centieni aizsargāt lopus no vilka un citu plēsīgu zvēru uzbrukumiem, novērst raganu un burvju ļaundarības. Tautasdziesmās Jurģis un Ūsiņš minēti gan līdztekus, gan arī kā sinonīmi. Tas vedina domāt par dažāda vecuma uzskatiem minētajās ieražās. 17.-19.gs. vēstures avotos saglabājušās liecības par "zirgu dievu Ūsiņu" (1606.g.) vai par "zirgu patronu" (1725.g.), par upurēšanos Ūsiņam pie akmeņiem vai veciem kokiem, par gaiļa kaušanu un lopu apslacīšanu ar asinīm Ūsiņa dienā. Par Ūsiņ ģenēzi, vārda etimoloģiju izteiktas visai pretrunīgas hipotēzes. Domājams, ka kristietisma ietekmē Jurģis, ko katoļu baznīca uzskatīja par zirgu un jātnieku patronu, stājies senās lopkopības dievības vietā. Latviešu folkloras Jurģis ir mitoloģisks zirgu patrons, mājlopu sargātājs un barotājs, kuram pateicas par veiksmi kumeļu audzēšanā un kuru lūdz par palīgu ganu gaitās un pieguļā. Gan šī pamatfunkcija, gan arī motīvi par Jurģi kā dabas atmodas vēstnesi saista latviešu pavasara ieražas ar atbilstošu ieražu un ticējumu kompleksu slāvu tautu gadskārtu ieražās.
19.gs. sākumā Jurģa diena iegūst vēl jaunu nozīmi latviešu zemnieku dzīvē; tā kļūst par nomas līgumu slēgšanas dienu, nesot darba un dzīves vietas maiņu vairumam Latvijas lauku iedzīvotāju - kalpiem un gājējiem. Sakarā ar to veidojušās daudzas ieražas, arī ticējumi, kuri pauž cerības uz labākiem apstākļiem jaunajā dzīves darba vietā. Tautasdziesmās šis ieražu slānis nav atspoguļots.
Ambainis Ojārs Latviešu gadskārtu ieražas.- Latviešu tautas dziesmas IV sējums, pēcvārds/ Rīga, 1982.