Kad raibs un skaļš budēļu kamols veļas pār kalnu, tad zini, ka tie atnes ne vien jautru kņadu, ne vien baltā sniega, meža un lauka smaržu sev līdzi, bet arī svētību tavam namam, tavai ģimenei.

Bubuļi - Kurzemē, Zemgalē.
Budēļi, buduļi - Aizputē, Aucē, Blīdenē, Dobelē, Džūkstē, Irlavā, Jelgavā, Strutelē, Vadakstē, Tukumā, Vaiņodē, Vānē, Zebrenē, Zvārdē.
Buki - Lejaskurzemē - Bārtā, Bunkā, Dunikā, Kalētos, Rucavā.
Būzaļi, buzuļi - Kuldīgā, Rendā, Ventspilī.
Čigāni - izplatīts visos Latvijas novados.
Danča bērni - Dobelē, Jaunlaicenē, Nīgandē, Saldū, Svētē, Tukumā.
Joku Pēteri - Valkā.
Kaiti - Latgalē.
Kaladnieki, kaļadi, kaļadnieki - Nirzā, Rēzeknē un citur Latgalē.
Ķekatas, ķekatnieki - Kurzemē un Zemgalē, ļoti maz Vidzemē (Baldonē un Koknesē.
Ķikuti - Ogrē.
Ķiņķēziņi - Aizputē, Ārlavā, Ēdolē, Kalnciemā.
Maskarati - Baižkalnā, Jaunpiebalgā, Smiltenē, Trikātā.
Maski - Līgatnē, Rūjienā, Meņģelē, Mūrmuižā, Taurupē, Vecpiebalgā.
Miežvilki - Kuldīgā, Ventspilī.
Nabagi, ubagi - Straupē, Talsos.
Skutelnieki - Koknesē.
Stiķi - Lestenē, Tukuma apriņķī u.c. Zemgalē.
Suselnieki - Koknesē.
Talderi - Latgalē.
Ķēmi - Gulbenē, Tērvetē.
Spokstiņi - Nogalē.
Vecīši - Garkalnē, Krimuldā, Pabažos, Skultē.
Pēdējie trīs stāv sakarā ar veļiem, etimoloģiski saistās ar mirušo gariem, mirušo kultu.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Vēl plašāk pazīstama Ziemas svētku tradicija ir ķekatās iešana, kas šur tur uzglabājusies vēl līdz mūsu dienām. Dažos novados ķekatas sauc par budēļiem, nūjiniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem un čigāniem. Latgalē ķekatniekus sauc arī par kaļedām vai kaladniekiem. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, iet no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņem un tos pacienā.
Kaut gan parastais ķekatnieku laiks ir Ziemas svētki, tomēr dažos novados šo tradiciju iesāk jau ar Mārtiņdienu. Šādus ķekatniekus sauc par Mārtiņbērniem. Mārtiņbērnus tad arī uzskatīja kā svētību nesošus veļus, kas, veļu laikam izbeidzoties, nāk sērst pie saviem tuviniekiem maskās tērpušies. Ķekatās iet arī pēc Ziemas svētkiem, dažos novados līdz par Meteņa dienai jeb Vastlāvjiem. Tā, piem., nīcenieki ap Ziemas svētkiem ir lēkuši bukos, bet ap Meteņa dienu ķekatās. Par Nīcas ķekatniekiem Baltijas Zemkopī, 1892.g. 296.nr. ir šāds apraksts:
"Otros Ziemas svētkos šejienieši mēdz lēkt bukos. Bukos lec tā: Jaunie ļaudis - vīrieši un sievietes - pārģērbjas svešādi, uzliek liekus ģīmjus, matus un iet uz kaimiņiem, kur visu visādi, kā buki ņemas jokoties, badīties un diet. Saimnieks, zinādamas, par to viņus no savas puses pacienā ar ko katru Dievs svētījis. Izjokojušies un pateikušies par saimnieka laipnību, buki iet tālāk uz citu sētu. Tā tas velkas visu cauru nakti. Diženāki un krietnāki, ne kā bukus nīcenieki svētī ķekatas. Ķekatas svēta tā ap Meteņa dienu. Saimniece sataupa visas cūku kājas uz "ķekatām" un tad tikai vāra un ēd ķekatās lēkdami. Ķekatās lēkdami dzied arī savas tā sauktās ķekatu dziesmas."
Ķekatnieki centās maskoties, kā arī runājot mainīt savu balsi, lai tos neviens nepazītu, jo palikt nepazītam bija liels gods. Lai runājot mainītos balss, tad mutē ielika vai nu korķi vai arī kādu citu priekšmetu.
Maskošanās ideja ir plaši pazīstama arī pie citām tautām, un tās pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģina attēlot tos garus, kuriem grib pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo viņi ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida, aizdzen projām visus ļaunos garu. "Lāci" pagatavoja no diviem uz āru apgrieztiem kažokiem; no tiem vienu uzvilka uz rokām, otru uz kājām, bez tam mēdza vēl "lāci" notīt ar zirnājiem no kājām līdz rokām. Šādam lācim ir bijis arī savs pavadonis jeb dīdītājs, kas lāci pavadā vedis sev līdzi:
Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece, maksās:
Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes,
Trīs pimberi naudas.
LD 33365
Bez lāča bija pazīstama arī buka maska. Buku pārklāja ar palagu, pieliekot ragus un bārzdu. Zem palaga piestiprināja arī līksti ar lokumu uz leju.
Dzērvi pagatavoja, apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar visu kātu. Cirvja pietam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm. Bez tam vēl pielika knābi, kuru varēja grozīt. Ar knābi parasti citus knābāja vai arī to trina pie zemes.
Vēl ļoti parasta ķekatnieku paraža bija pārģērbšanās par nāvi. Kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā. Otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.
No raksturīgākām maskām vēl jāpiemin garā sieva un mazais vīriņš.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Ķekatās iešanai ir maģisks, svētību nesošs spēks, tāpēc, tās sagaidot un uzņemot, mājā valda viesmīlības likums, jo kurš gan grib aizdzīt svētību no mājas! Katrā mājā budēļus gaidīja cienasts un dāvanas. Šī došana, budēļu apdāvināšana tāpat ir sena rituāla sastāvdaļa, ar kuru cerēja iegūt labklājību mājām, veselību cilvēkiem, auglību lopiem un laukiem. Un kur tad vēl došanas, dāvināšanas prieks! Senā - veltēs budēļiem, čigāniem, šodien - dāvanās mājiniekiem un draugiem grozā zem Ziemassvētku egles, maisā uz lieveņa vai pie kādas sniega kupenas dārzā.
Čigānos laizdamās,
Trīskulītes apsakāru:
Vienā rudzi, otrā mieži,
Trešā gaļas gabaliņš.
LD 33454 Lubāna
Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis.
"Mājās ieejot, budeļu pirmais darbs ir visus mājeniekus pa kārtai ar rīksti pērt un jautāt: vai gaidiji budeli? Kad saka, gaidija, tad daudz netika pērts, ja - negaidija, tad nelaiž mierā, kamēr saka - gaidija. Ja no budeļa nedabon pērienu, tad nākošu vasaru ēdīs dunduri un odi. Pēc pēriena budeļi sastājas istabas vidū garā aprindā un vecākais budelis, kas vairāk māk dziedāt, stājas priekšgalā, un visi lēni, uz priekšu soļodami, sāk dziedāt. Visus pa kārtai apdziedājuši, budeļi dodas uz citām mājām." Tā Klētnieku Ernests rakstīja "Dienas Lapā" 1887.gada 104.numurā.
Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts maģisks spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros.
Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie mēdza uzturēties - vai tā būtu istaba ar kuplo mājas ļaužu saimi, vai laidars ar mājlopiem, zirgu stallis, vai linu un miežu lauks, vai kāpostu dārzs. Tad iznīks nezāles, augs tīri lini, balti kāposti "rūtainām lapiņām, apaļām galviņām", "smīdras", garas miežu vārpas. Viņi pārrauga arī, kā mājas ļaudis ir strādājuši, vai nav slinkojuši: puišiem ar bezmēnu nosver savītos pinekļus, meitām - savērpto dziju. Valda troksnis un jautrība, kas ne vienmēr ar izprati tika uztverta no "mācīto" sveštautiešu, resp., vāciešu puses. (..)
Lai gan šodien nevienam vairs nav jāpierāda, ka patiesībā šī ķekatnieku jeb budēļu trokšņošana ir ar daudz dziļāku jēgu un nozīmi - tās galvenā funkcija ir ļauno garu aizbaidīšana. Viņu nemitīgā diešana un lēkāšana ir tas dzīvības un kustības spēks, kas liek apjaust ne vien ziemas stingumā iekapsulētos snaudošos dabas spēkus, bet arī šo norišu erotisku virzību, dziedot nerātnās dziesmas un papildinot tās ar akcionālās maģijas paņēmieniem.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Visam ziemas saulgriežu periodam raksturīga arī ķekatu tradīcija, bez ķekatniekiem nav domājamas Ziemassvētku dienas zemnieku sētā. Maskās tērpušies ķekatnieki ar dziesmām, dejām un izdarībām, staigājot no mājas uz māju, pēc senajiem ticējumiem, nesa mājai svētību un labas dzīves vēlējumus. Ticību maskas maģiskajam spēkam, priekšstatus par cilvēka spēju, attēlojot kādu būtni vai parādību, ietekmēt to savā labā noteiktā attīstības pakāpē pazinušas visas tautas. Latviešu tautasdziesmas liecina, ka šī ķekatnieku funkcija tautas masu apziņā laiku gaitā izveidojas par sadzīves tradīciju, kur maģiskās izdarības vietā stājusies gluži reālistiska laimes un labklājības vēlēšana.
Daudzām tautām maskošanās tradīcija pāraugusi dzīvās, jautrās un trokšņainās karnevālu izdarībās. Arī latviešu kultūras vēsturē ķekatu ieražas nozīmīgas kā tautas drāmas elementu saglabātājas. Ķekatu izdarības - staigāšana no mājas uz māju, dialogi starp atnācējiem un mājas ļaudīm, mielasta prasīšana, laimes un labklājības vēlējumi, apdziedāšanās, katrai maskai raksturīgā izturēšanās un darbošanās - tas viss veido tradicionāli izstrādātu sižetisku spēli ar sarunām, dziesmām un dejām. Ķekatnieku dziesmās samērā maz atspoguļoti ķekatu masku apraksti, tajās dominē laba vēlējumi, kā arī apdziedāšanās tematika.
Ziemassvētku ķekatnieku dziesmām Latgalē un Austrumvidzemē raksturīgi refrēni kalado, kaladū u.c. To cilme saistāma ar latīņu vārdu calendae (no calo - "sasaukt"; kulta temrinis). Kaladu dziesmas pazīst visas Austrumeiropas tautas, sevišķi daudz to ir slāviem. Krievu folklorā Ziemassvētku ciklāfigurē antropomorfizēts Kalado tēls, latviešiem šis vārds sastopams tikai refrēna funkcijā. Kaladu dziesmu izplatība Latvijas austrumu daļā ļauj runāt par gadskārtu ieražu folkloru kā par vienu no tiešākajiem latviešu un slāvu folkloras saskares punktiem. Ķekatu spēlē, tāpat kā citu gadskārtu svētku norisē, izmantotas arī dziesmas, kas nav tieši saistītas ar ieražām. Tematiski tuvu dziesmu (galvenokārt sadzīviska satura) izmantošana ķekatnieku repertuārā deva iespēju tradicionālajā spēlē ievest improvizācijas elementus, kā arī zināmā mērā liecina par pirmatnējo mitoloģisko priekšstatu atmiršanu. Maskās, kuru cilme meklējama senos agrāros ticējumos vai mitoloģiskos uzskatos, bieži ieviešas pavisam reālistiskas sadzīves un sociālas parādības raksturojums, kas balstās uz kādas īpašības māksliniecisku vispārinājumu, galvenokārt groteskas formā.
Ķekatnieku pulkam parasti bija savs barvedis, ķekatu tēvs, kas pārbaudīja, vai mielasts sagatavots, vai istabas sakoptas, trauki tīri, vai bērni paklausīgi un mācās lasīt. Slinkiem un nepaklausīgiem draudēja pēriens, čaklajiem - uzslava un dāvanas. Kā rāda etnogrāfiskie apraksti, ķekatu maskas veidotas ar lielu izdomu. Plaši izmantota grimēšanās un dažādi zemnieku dzīvē pieejami līdzekļi. Viena no iecienītākajām maskām bija lācis, ko veidoja, uzvelkot uz āru apgrieztu vienu vai divus kažokus. Lāci parasti veda saitē tā vadātājs vai "čigāns". Apsedzoties ar palagu un pieliekot ragus, bārdu un asti, veidoja āža jeb buka masku. Dzērvi atdarināja, apsedzoties ar kažoku un vienā piedurknē iebāžot nūju ar imitētu dzērves galvu galā. Divi cilvēki ar vairākām kārtīm uz pleciem un attiecīgo masku, pārsegušies ar palagu, veidoja zirgu, kuru parsti vadāja čigāns. To savukārt bieži pavadīja visai kupla ģimene vai citādi maskojušies pavadoņi. Populāras bija arī t.s. priekšmetu maskas (rudzu statiņš vai kūlis, paegļu krūms). Ar ikvienu no šīm maskām saistījās noteiktu darbu komplekss, kura pamatā bija attiecīgā tēla ārējā izskata, rakstura, kustību un balss atdarināšana.
Iemīļota ķekatu rituālā bijusi arī dažāda saimniecības rīku un priekšmetu (cirvja, āmura, īlena, adatu) "zagšana" ar tai sekojošu "izpirkšanu". Arī šī spēle radīja jautru rosmi un deva pamatu noslēgt svētkus ar draudzīgu sadzīvi kaimiņu un radu starpā pie mielasta galda. Ziemassvētki tautasdziesmu attēlojumā tādi arī ir - jautra, dzīvespriecīga sadzīves tradīcija, kurā blakus labas un pārticīgas dzīves un darba veiksmes vēlējumiem ieskanējās arī sabiedriska kritika par slinkumu un citām negatīvām īpašībām.
Ambainis Ojārs Latviešu gadskārtu ieražas".- Latviešu tautas dziesmas IV sējums, pēcvārds/Rīga, 1982.
Budēļos iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visvairāk to dara Ziemassvētku laikā. Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros staigā un braukā pārģērbušies cilvēki - budēli, ķekatas, danču bērni vai sigāni (čigāni). Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas. (..)
Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnavas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (garo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus (kāpostu galvu, sēni, koku). Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem: piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu; lācis - tūļīgumu, slinkumu, miegainību; zaķis - lišķību un bailes; kaza - labos tikumus un gaismu; dzērve - gudrību, apdomību un prātu; gaŗā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi. Nāves tēls ar izkapti pār plecu pazīstams austrumu tautās un neiederas latviešu uzskatos par miršanu.
Budēļos gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos. Padomā arī par piemērotu apģērbu, kas neierobežotu budēļa darbības, bet tomēr tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu. Budēli sagaida dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un devīgas saimnieces.
Dievs dod rītu labu laiku, tad es iešu sigānos;
Ziņģēt māku, Dieva lūgt par maizītes gabaliņu.
33309
Čigānos laizdamās, vilku kaula kažociņu:
Jau es pate gan zināju, kuls man' citi čigāniņi.
33321
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Viena no raksturīgākām Ziemas svētku tradicijām bija bluķa velšana. Šim nolūkam jau iepriekš nocirta lielu ozola bluķi, kuru bluķa vakarā vēla no viena ciema uz otru, līdz beidzot to svinīgā ceremonijā sadedzināja. Par bluķu vakaru jau iepriekš pieminētais P.Einhorns savā darbā "Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae" 1636.g. raksta: "Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidu citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda." (..)
Bluķu vakara paražas nav bijušas visos novados vienādas. Par bluķu vakaru ir interesants apraksts no Mārupes: "Vecos laukos dzīvojamās istabas nebija, nerunājot nemaz par mājām. Visi dzīvojuši rijās. Tādēļ arī Ziemas svētku sagaidīšana notikusi rijās. Tad tikusi rija reizi gadā mazgāta. Pēc izmazgāšanas izklāta ar salmiem un sienu. Eglīte vēl nav dedzināta, bet ozola bluķis rijas krāsnī. Ap to pulcējušies bērni un sievas. Vīri dzēruši pie galda alu un ēduši karašas. Rijas vidū aiz balkām bijušas pārmestas resnas riepas. Riepu galos piesietas cilpas, kurās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs sēdušies puiši un meitas - visi jaunie pēc kārtas. Viens iesēdies, otrs atstūmis un laidis vaļā. Pretējā pusē bijis nostādīts no salmiem iztaisīts trīskāju zaķis. Šis zaķis bijis iekšā sēdētājam jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes no vietas kādam izdevies zaķi "nošaut", tad nākamā gadā viss laimējoties. Bet ja nevienu reizi zaķis nav ticis "nošauts", tad nākamais gads nelaimīgs." (LFK 76, 1833)
Dažos novados bluķa vakarā nav bluķi sadedzinājuši, kaut gan šai vakarā izpildījuši citas paražas ap bluķi, kas saistās ar saules un auglības kultu. Tā, piem.: Alūksnē agrāk bluķa vakarā esot klona vidū nolikuši bluķi, ap kuru tad esot lēkuši (LFK 179, 1234). Vēl tagad dažās lauku mājās esmu redzējis pa resnam ozola bluķim, ko izmanto kā sēdekli. Ja bērni izdara kādas blēņas, tad tiem jānometas ceļos bluķa priekšā un jāpielūdz bluķis. Jādomā, ka senāk šie bluķi ir kalpojuši dažādām bluķa vakara ceremonijām.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Ziemassvētki tautā dēvēti arī par Ķūķu (atvasināts no tradicionālā Ziemassvētku ēdiena) vakaru un par Bluķa vakaru.
Bluķis sendienās velts, sākot ar Mārtiņiem, katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējā ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem sasniegta svētku augstākā pakāpe. Tad nu arī saime ievēlusi bluķi sētsvidū vai plānvidū, kur ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts. Savulaik Stenders rakstīja, ka līdz ar bluķi aizvelti un sadedzināti visi iepriekšējā gada grūtie darbi un nedienas. Šo domu vēlāk pārņēma arī citi, taču ticamāks šķiet pieņēmums, ka bluķi vēla, lai pasteidzinātu Saules atgriešanos. Tautasdziesmās bluķis un Bluķa vakars pieminēti aizdomīgi reti, vairāk tiek runāts par Ziemassvētkiem. Te nu varētu secināt, ka ir iedarbojies baznīckungu liegums svinēt tos "nešķīstos pagānu svētkus".
Stalte Helmī Ziemassvētki bluķi vilka...- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.
Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana. Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme. Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtuma un nedienu sakopošana. Kad bluķi sadedzina Ziemassvētku vakarā, tam līdzi sadega arī visas gada neveiksmes, ļaunumi un bēdas. Bluķa vilkšanu izdara barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu "kaladū". Bluķa vilkšanu kādreiz dara vienas sētas ļaudis, citreiz arī vairākas sētas kopā. Piesējuši bluķi virvē, ļaudis to velk sētā pa dažādām vietām, sevišķi kur gadījušās likstas un nelaimes. Nonākot pēdējā sētā, vilkšana beidzas ar bluķa sadedzināšanu. Kādreiz bluķa sadedzināšana notikusi rijas krāsnī.
Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam dārgi laiki;
Ziemassvētki bluķi vilka, Lieladiena šūpli kāra.
33292
šī ir vienīgā daina, kur bluķa vilkšana saglabājusies tiešos vārdos, lai gan šī paraža bijusi pazīstama daudzās Eiropas tautās vēl nesenā pagātnē - pirms 300 gadiem. Pamatoti radies minējums, vai dainu simbolikā bluķis nevarētu būt identisks ar daudz apdziedātajām Ziemassvētku kamanām. Ja šeit vēl kā līdzīgu kustību piesaista "Ziemassvētku vilkšana kalnā", kas apdziedāta vairākās dainās, tad var veidoties priekšstats par vistālāko senatni, kur varbūt bluķa vilkšana reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā" un visbeidzot pārtapusi par analoģisku darbību ļaunuma iznīcināšanai.
Gana lieli Ziemassvētki noslīdēja lejiņā;
Iesim veci, iesim jauni, timbāsim kalniņā.
54348
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Viens no Zemgales un Austrumkurzemes un populārākajiem masku nosaukumiem budēļi, (arī buduļi, bubuļi (K, Z), arī buzaļi, buzuļi (Kuldīgā, Rendā, Venstpilī), atvasināts no jēdziena budīt, budināt, budulēt - skubināt, modināt. Budināšana notika ar skaņu Bū! Br! utml. palīdzību. Budēļos gāja noteiktās dienās, kuras sauca arī par Buduļu dienām, laikā no Mārtiņiem līdz Meteņiem.
19. gs. Diezgan ievērojamu lomu spēlē Ziemassvētkos tā sauktie budēļi jeb ķekatas jeb arī ķiņķēziņi. Jauni ļaudis pārģērbušies staigā jokodami un diedami no vienām mājām uz otrām. Lielākā daļa pārģērbjās katrs pēc savas gribas, meitas visvairāk pēc senajās modes ar villainēm, mēlenēm, saktēm u.c. Bet trim budēļiem vajaga jeb pareizāki, senāk vajadzēja būt to starpā un tie bija: lācis, buks un dzērve. Lāci uztaisīja gluži prasti — diviem kažokiem apgriezdami ļauno pusi un tad vienu uz kājām un otru uz rokām uzvilkdami, jeb arī ņēmās aptīstīt ar zirnājiem no galvas līdz kājām. Pie buka ņēma līksti ar lokumu uz leju un pārklāja tad palagu un vienā galā pietaisīja ragus ar bārdu. Pie dzērves apgrieza kažokam ļauno, vienā piedurknē iebāza cirvi ar visu kātu un cirvja pietam abās pusēs piesēja karoti, kas tad izskatījās tīri kā ausis; dažreiz pietaisīja arī knābi. (Melnciems. - Ziemassvētku ierašas. - Dienas Lapa, 1886.-71. nr. 20. dec.). (sk. arī budēļi Meteņos)

Čigāni Latgalē
Latgalē no Jaungada līdz Triju Ķēniņu dienai gāja čigānos: tēloja dzērvi, lāci, dzirnavnieku, dakteri un citus.
"Tī nabeja eistī čygōni, kas Zīmassvātkūs gōja "čygonūs", tī beja imitētī čygōni, kas beja maskējusīs par čygōnim un atdarynōja vysas čygōnu dōvonu izpraseišanas izdareibom nu sātas saiminecom ar doncōšanu un ar vysaidu jūku taiseišonu. Golvonō čygōnu praseiba beja ols, voi brandveina padzeršana."
"Čvgōneicu parodums beja kartōs mesšana ar kū nūsacēja kaidam laimi, par kū sajēme atleidzeibu. Karšu metējas beja lobas runōtōjas, kas prota īstōsteit pat naīspējamū laimi."

Ķekatas

No Mārtiņa līdz pat Metenim latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos - mārtiņbērni, Katrīnās - katrīnbērni u.tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem. Dobelē Ziemassvētkos - danča bērni, bet Meteņos - budēļi.

Leli, mozi čygōneni,
Maucītēs kurpeitēs:
Šei dīneņa, šei naksneņa
Ejamō, takamō.

Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.). Ja kāds mācēja kādu muzīku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja nē, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem - pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u.c. Galvenais - jābūt lielam troksnim.

Kas tur rībina
Uz istubīnu?
Ķekatas dancina
Savus kumelīnus.

Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u.c. gājieniem ir arī atšķirības - gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildus zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Tomēr tik smalki mēs to būšanu neaplūkosim un atļausimies visus sabāzt vienā maisā.
Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā.

Atver durvis, nama māte,
Laid iekšā budēlīšus:
Budēlīši nosniguši,
Lediņā sasaluši.

Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt.

Ja jūs iekšā nelaidīsit,
Aizķērnāšu nama durvis.

Bet galvenais - šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.

Neguļat, slinkas sievas,
Eit, raugāt govu stalli:
Ķekatīnas ielaidušas
Stallī mazas raibaļīnas.

Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā. Atnācējiem vienumēr bija barvedis - budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Tas tad ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu.
I

esim iekšā, budulīši,
Raudzīs, kāda istabiņa:
Vai ir silta kurināta,
Vai ir tīra izslaucīta?
Ir gan tīra izslaucīta,
Priežu mizas plānvidē.

Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties.
Ja bija kādi zvēru viepļi, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot.

Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece aizmaksās:
Šķiņķi gaļas, klaipu maizes,
Trīs dālderi sīkas naudas.

Saimes locekļus iepēra žagariem - tas devis svētību, veselību, auglību.

Budēlīti, tēvainīti,
Izper manu līgaviņu:
Dievs dos manai līgavai
Citgad mazu ķēbulīti.

Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni.

Čygōneica Dīva lyudze,
Lai dūd meitas kartas mest:
Kura atnas šņaba kvartu,
To tai izmat lobu kartu.

Reizēm ķekatas arī kādu nieku "nozaga" - noslēpa, lai saiminieki dabūn pameklēt.

Kavājat īlenus,
Kavājat susekļus:
Ķekatu pulkā
Rāvēju ļaudis.

Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, i vēl kulē kas jāieliek.

Lai bij dzīve, kam bij dzīve,
Čigānam laba dzīve:
Dod pieniņu, dod sviestiņu,
Dod cūciņas šņukuriņu.

Bet ne jau uzreizi, protams. Vispirms jāparauga, ko čigāni māk, jāapprasās kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.

Nama māte vaicāja,
Kādas zemes budēļi?
-No Rīgas, no Rīgas,
Kazāku dēli.

Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.

Nobeigumā nosaukšu pazīstamākos viepļus:
1. Ļaudis - puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u.c.
2. Dzīvnieki - lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u.c.
3. Priekšmeti - siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u.c.
4. Pārdabiskas radības - Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u.c.
5. Jauktie - spēlmanis uz siena kaudzes (1.+3.), jātnieks uz zirga (1.+2.) u.c.

Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādi brauca budēlīši:
Purva dzērve, meža lācis,
Visupēc balta nāve.

Tā nu esam ātri pārrunājuši saulgriežus un ar tiem saistītās ieražas. Bet saulgriežos, kā jau lielākajos svētkos, arī vareni ēda un dzēra. Tāpēc nākamajā lapā mazliet parunāsim par tradicionālajiem ēdieniem.

Ticējumi
• Līdz ķekatām vajagot saēst visu gaļu, un ja nevar visu saēst, tad var vēl palikt tikai tikdaudz, kā var zobos saturēt; bet ja paliek vairāk, tad tas jādzen laukā no mājas, tas nav nekāds saimnieks.
• Ķekatu dienā vajaga lēkt ķekatās un paņemt lielu, garu kadeģi un kadeģa galā vajaga uzsiet kādu linu sauju, tad to gadu būs lieli lini.
• Visos apgabalos vienādi buduļos negājuši. Citos gājuši vairāk dienās: Mārtiņa dienā, Ziemas svētkos, Jaunā gadā un aitu jeb jēru dienā, bet citos vienīgi buduļu jeb jēru dienā, kas svinēta otrdienās priekš pelnu dienas aitām par godu. Tās dienas vakarā saimnieks nostājies istabas vidū ar grozu rokā, kur bijuši vārīti zirņi iekšā. Apkārt apsēdušies mājas ļaudis un turējuši atplēstas rokas klēpī. Saimnieks nu sējis visapkārt zirņus un cik nu kuram zirņi rokās, tik jēru to gadu bijis jāgaida.
• Kad buduļu vakarā sieviete liek vīrieša bikses pagalvī, tad viņai naktī rādīsies tas, kas viņu precēs. Vīrietim atkal jāliek sievietes svārki pagalvī.

Mīklas
• Mežā dzīvo, visu ziemu kā mironis guļ. (sicāl)
• Divas dūdiņas, divas plēšiņas, četri zemes tekātāji, piektais kara cēlējiņš. (svog)
• Kas karas nekarams? (ijērdos)
• Gaļas zārds, dzelzs atspaidi. (sgriz)
• Maza, maza jumprava, ikrītus danco. (atols)
• Simtacis kaudzi met. (steis)
• Krēsls piekūst, sēdētājs nē. (āgriz skeintāj)
• Dzimtene bērza galā, miteklis aizdurvē. (atols)
• Pelēks kā vilks, nocirpts kā auns, sasiets kā salmu kūlis. (stādlaz)
• Kalnā kāpj un zemē velkas. (silkesus)
• Kungs staigā pa istabu, šķiņķis uz deguna. (siliag)
• Divas galvas, divas rokas, sešas kājas. (āgriz skeintāj)
• Pokulu klētina, kanipu atslāga (ssiam)
• Mazas, mazas stellīte, vadmala virsū. (atia)
• Dižāks par ķeizaru, maģāks par Dievu. (evān)
• Balta baznīca, melnas spāres, sarkani stabi. (siķrāts)
• Viens pats stūrains akmins, uz kā visa pasaule stāv. (sveid)
• Kas bij pirmais aptieķnieks? (azak)

Tā tik ir doma!
Uztaisi ar draugiem maskas un kādu vakaru starp Mārtiņiem un Meteni, vislabāk jau ap Ziemassvētkiem, dodieties ķekatās. Varat apstaigāt radus, draugus, paziņas, klasesbiedrus, skolotājus - visi labi ļaudis būs priecīgi. Kad ķekatiņas ienāk mājās, jāapjautājas par saimnieku dzīvi, jāpadzied kādas dziesmiņas, jāizdancina zvēri (lācis, kaza). Tāpēc noteikti palūdz folkloras skolotājam, lai iemāca dažas dziesmas. Ķekatas, kas nezina dziesmas, tāds izsmiekls vien ir. Kad ķekatiņas savu māku parādījušas, jāprasa saimniekiem ēsti un dzerti. Noteikti neaizmirstiet paņemt līdzi lielu maisu, kur labumus salikt! Tā lūk. Ja nu tomēr gadās kādi īgņas, kas nelaiž iekšā, tad ķekatām ir brīv gan duru kliņķi pastutēt, gan slieksni nomīzt.