Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Pretēji Ziemassvētkiem, kas tiek daudzināti kā bagāti, Lieldienām ir nabadzības nokrāsa:

Gauši nāca, drīz pagāja
Tā nabaga Lieldiena;
Ne māmiņa raušus cepa,
Ne vistiņa olas dēja.

Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota un laiks, kad sākas pavasara darbi, latvietim ir visnabagākais.
Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. (LTT: G. Pols, Bauska.)
Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas, kā arī, ar vārdu putni apzīmējot laumas un raganas, lai nesprāgtu lopi, lai no meža nenāktu vilki mājās.
Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Tomēr tikai vienā tautasdziesmā atrodamas liecības par olu krāsošanu:

Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.
Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. (LTT: J. Banazis, Nīca.)
Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas. Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Olas Lieldienās tiek arī ziedotas dievaiņiem, lai tie sargātu māju no burvjiem un raganām. Tās tika izmantotas arī buršanas aktos gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan ļaunuma atvairīšanai.
Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās.
Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi brīdina par šūpoļu nekāršanu:
Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. (LTT: J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca.)
Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari. (LTT: A. Broža. Naukšēni.)
Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.
Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.

Karat, braļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.

Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

Nakarit, bōleleņi,
Uz jyudiņa šyupeleišu:
Samērks munas boltas kōjas,
Nūkriss zeiļu vainadzeņš.

Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Ticējumos teikts:
Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs. (LTT: M. Hermakile, Ranka.)
Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva. (LTT: 17256 Nītaure)
Šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.
Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigušies. Ēdieni galvenokārt no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību:
Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks. (LTT: V. Podis, Rēzekne.)
Olu simbolika ir plaša latviešu Lieldienu tradīcijās. Olu ēšana vajadzīga, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecināms arī uz lopiem. Ēdot olu bez sāls, vasarā daudz melos. Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams. Kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult. Lieldienās olas tiek nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.

Literatūra:
LTdz - Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.

Lieldieniņa liela sieva,
Tā atnāca tukšu roku:
Miķelītis mazs vīriņš.
Tas atnāca pilnu roku.

tāpat arī:
Gauši nāca, drīz pagāja
Tie bagāti Ziemas svētki,
Tā nabaga Lielā diena
Nāk pakaļ vaidēdama.

Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Liela diena jeb Lieldienas, sauktas arī Lieladiena, Lielādiena, Lindīna, Leudīna, Leldīna, Leldīne. Pēc senā senču Mēness - Saules kalendāra Lieldienas iezīmē pavasara punktu, un tās iznāk devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Meteņiem. Lieldienas tāpat kā Ziemassvētkus svin trīs, reizēm četras dienas. (..)
Latviešu tautas tradīcijās, kā minēts iepriekš, Lieldienas iezīmējušas pavasara punktu, kad diena kļūst lielas, t.i., garāka par nakti. Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju virzienā rietumi - austrumi. Šo līniju sauc par Saules taku un dabā to iezīmē Lieldienu rītā pret sauli tekošs strauts. Latvieši šī strauta ūdenim piedēvē maģisku, veselību un skaistumu vairojošu spēku.
"Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. [G.Pols, Bauska]" (LTT II 17317)
Šterna Māra Senā gadskārta.- Rīga, 1998.
Lieldienas ir pavasaŗa saulgriežu svinības. Tās iezīmē pavasaŗa ekliptikas punktu, kad Zemes un Saules savstarpējā stāvokļa rezultātā diena un nakts ir vienādā garumā. Turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. Šādu pilnīgu gaismas uzvaru pār tumsu un Saules atmodu senās āriešu tautas atzīmējušas ar pavasaŗa saulgriežu svinībām. Latviešiem tās ir Lieldienas jeb Lieladiena, kur pats vārds izteic šī notikuma jēgu un saturu - diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Lieldienas svinētas trīs dienas (gaŗā gadā 4 dienas). Gregorija kalendārā tās iekrīt (22.), 23., 24. un 25.martā.
Vairums gadskārtas svinību cilvēkotas kā vīriešu kārtas teiksmu tēli - Dievadēli, bet Lieldiena latviešu valodā ir sieviešu kārtas vārds; dainās Lieldienu svinību personificējums ir liela sieva vai trīs un četras māsas. Lai gan ar savu nozīmi un darbību tās pielīdzināmas citiem gadskārtas teiksmu tēliem, cilvēkotās Lieldienas dabīgi neiederas Dievadēlu rindā. Meklējot Lieldienu sievišķīgā cilvēkojuma dziļāko būtību, jāsecina, ka šī tēla sākotnējā izcelsme un saturs gandrīz jau izdzisis no Lieldienu dainām. Tomēr vienas dainas tekstā tas vēl sameklējams: šeit Lieldiena nosaukta par Mārģietu, kas vārdā vienai no Māras meitām. Biežāk Māras meitas minētas kopā pa trim, bet vārdos nosauktas četras: Anna, Maija, Grieta un Mārģieta (Mārieta); abējādi tas saskan ar Lieldienu svinamo dienu skaitu, kas mainās no trīs uz četri.
Miesmetis, mellacis, apēda gaļu;
Lieldiena, Mārģieta, tā taupa bērniem.
32214
Cilvēkotās Lieldienu dienas kā 3 vai gaŗā gadā 4 māsas bieži nostādītas iepretim 4 brāļiem Ziemassvētkiem.
Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām daram saldu alutiņu.
F442, 594
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.
Latgales Lieldienu ieražas, pamatos neatšķirdamās no ieražām citos Latvijas novados, tomēr satur dažas savdabīgas iezīmes, kuras balstītas baznīcas tradīcijā. Varam teikt, ka Latgalē Lieldienu ieražas cieši savijušās ar katoļu baznīcas tradīcijām.
Te Lieldienu rītā visi steidzās uz baznīcu, mājās palika tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Mājnieki ar nepacietību gaidīja atgriežamies baznīcēnus, jo bez tiem nevarēja ieturēt brokastis: neviens nedrīkstēja ēst, kamēr saimnieks no baznīcas nebija pārvedis "svētību" (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauca par atgavēšanos.
Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauc no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbos un turībā.
Kad nu baznīcēni sagaidīti, tad visi skaitīja kopēju lūgšanu. Katrs dabūja savu tiesu no baznīcā nosvētītā ēdiena. Citviet svētīto ēdienu - "svētību" neapēda pirmajā dienā, bet kādu daļu atstāja arī otrai un trešai dienai.
Pēc brokastīm saimniece, novācot galdu, rūpīgi saslaucīja olu čaumalas, kaulus un maizes druskas, lai tās netiktu cūkām. Citiem lopiem turpretī šīs ēdiena atliekas varēja dot. Varakļānos šos kaulus mēda aiznest uz miežu tīrumu un iesēt, tad mieži augot balti un cieti kā kauls. Dricēnos no svētītās gaļas tauku gabaliņu nolika un paglabāja līdz labības pļaujas laikam. Ejot pirmo reizi pļaut, ar šo gaļu nosmērēja sirpi, tad peles neēdot labību.
Šī "svētība" bija jāsargā no pelēm. Ja peles tai piekļuva klāt un apēda, tad ticēja, ka tās pārvēršas par sikspārņiem un atnes cilvēkam visādu ļaunumu.
Kad brokastis bija paēstas, varēja sākt sisties ar olām, šūpoties un ripināt olas.
Lieldienās nodētu olu Latgalē lika izperēt, jo no tādas olas iznākot skaista un dējīga vistiņa.
Latgales īpatnība ir arī krusti, krucifiksi, kuri senāk bija sastopami katrā ciemā, katrā sādžā. Ap Lieldienām ciema meitas mēdza tos izpušķot ar brūklenāju vainagiem un ziediem.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Īpatna Lejaskurzemes novadam raksturīga Lieldienu ieraža, kas fiksēta Ventspilī, Užavā, Sarkanmuižā un citur, ir putnu dzīšana.
Senos laikos bija tāda ieraža pa Lieldienām. Lieldienas rītā jaunie sapulcējās mežā norunātā vietā. No mājām iziedami, viņi paņem līdzi brokastu. Visi viņi steidzas, kurš varētu ātrāk tikt tur mežā. Jo viņiem bij bailes vienam no otra, kad tikai netiek apdziedāts. Un ja tādi bij, kuri bij aizgulējušies, tad tiem nebij miera visu gadu. Un tad, kad viņi visi bij sagājuši kopā, tad tikai sākās īstais tracis. Tad viņi paņem izplaucētos bērzus un skrien uz jūrmalu. Un tad viņi visi kaklā kliedz: "Tiš, tiš vārnas, kraukļi, pūces, vanagi un citas nelaimes!" Tad viņi notur jūrmalā dievkalpošanu un iet uz mājām. Kas vēl guļ mājās, tos noper. (LFK 680, 3 Sarkanmuiža).
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Dažos Lejas - Kurzemes novados, sevišķi Užavā, bijusi pazīstama kāda Lieldienu paraža - putnu dzīšana. Pirmo Lieldienu rītā pirms saules lēkšanas ciema mājās atskanējuši saucieni:

Agri leca saulīte Lieldienu rītiņu,
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla,
Meitiņas cēla gāliņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt.

Tad visi sapulcējušies zināmā smilšu kalniņā, netālu no ciema, un dziedājuši:

Nākat, putnu dzinējiņi, šūvo, šūvo!
Gar sētmāļu sētmāļieme šūvo, šūvo!
Nākat, putnu dzinējiņi.
Pa krūmiņu krūmiņiem,
Aizjemate sīkus putnus
Pa zariņu zariņiem.

Piedziedājums "šūvo", pēc teicējas vārdiem, nozīmējot ko sliktu. Kas pirmie ieradušies, tie apdziedājuši vēlāk nākošos.

Redzenieku vecas meitas
Ilgi guļ midzenī:
Pasierkstnieku mazas meitas
Agri putnu dzinējiņas.

Pēc tam, kad visi sapulcējušies, vīri (zvejnieki) gājuši uz jūrmalu, bet meitas un citi jauni ļaudis devušies dziedādami uz kāda paaugsta kalna mežā, tā saucamā putnu kalna. Katrs putnu dzinējs nesis līdz 1 - 2 pēdas garu šautru, jau pirms svētkiem uztaisītu un dažkārt visādi izrakstītu. Atnācēji putnu kalnu apsveikuši, kā pirmo sapulcēšanās vietu:

Labrīt, labrīt,
Pērnā vietiņa,
Ar labi vesela,
Kā pērn pameta?

No kalna augšas tad šautras svieduši lejā, mežā, kliegdami: "Tiš mežā! Prom mežā! No mājām ārā!" Redzenieku un Pasierkstu ciemos, kas atrodas katrpus Ventas upei, šautri sviesti Ventā "urro" kliedzot.
Dzinēji tad dziedājuši putnu dzenamās dziesmas. Pēc tam putnu dzinēji gājuši kādā citā kalnā, kur aug vieči (kārklu klūdziņas). Saņēmuši saujā vairāk vieču kopā, tos sasējuši un nodziedājuši:

Mēs skauģa rīklīti
Aizzabināja(m),
Lai mūsu lopiņi
Bez gana auga.

Pēc tam putnu dzinēji nomazgājušies, noslaucījušies un sasēdušies azaidu ēst (maizi, pupas, zirņus), pie kam ar ēdieniem samitojušies, dodami viens otram no sava. Ēdienu atliekas atdevuši mājas nevarīgajiem, nabagiem. Vēl visādi papriecājušies (diedami pie dūdām), dzinēji dziedādami nākuši atpakaļ.
Ceļā uz mājām putnu dzinēji salauzuši zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un večus kūluši, saukdami: "Putni, mežā, gaiļi mājās!" teicēja paskaidrojusi, ka putni nozīmējot laumas, raganas. Visi dzinuši putnus, lai lopi nesprāgtu, kā arī lai meža suņi (vilki) nenāktu mājās un nedarītu skādi.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Šūpošanās ir obligāta svētku rita sastāvdaļa. Ticējums brīdina: ja kāds, kas agrāk Lieldienās taisījis šūpoles, nu to vairs nedara, labie gari viņam par to atriebj, atstādami cilvēku (LTT 1719). Šis priekšstats izplatīts gandrīz visā Latvijā - Nīcā, Olainē, Naukšēnos, Lubānā, Zelgauskā un citur.
Lieldienu rītā pati saule danco un šūpojas pacēlusies virs zemes. Te droši varam vilkt paralēles ar šūpolēm un šūpošanās tradīciju, kas, balstīta atdarināšanas maģijā, ir nozīmīgs rituāls akts. Šūpošanās maģiskais raksturs saskatāms caur tām dziesmām un ticējumiem, kas pamato šūpošanās nepieciešamību. (..)
Vai tās bija šūpoles, šūpules, šūpotnes, syupeles vai aires, jaires, līgotnes, līgačas, vienmēr svarīga bija vietas izvēle. Dainās tas jo plaši apcerēts. Lieldienās šūpojās, lai augtu labība, lini un kaņepes, lai būtu laba raža, bet nekad šūpoles nekāra aramā zemē. Var teikt: te noteicošākais ir racionālais kodols, praktiskais moments (tādā zemē nekas vairs neaugs), bet tā ir arī darba ētika. Ja maģiju un ētiku uzskata par diviem pretpoliem tautas gara un materiālajā dzīvē, tad te tās darbojas vienoti, saskaņot, netraucēdamas un neizslēgdamas viena otru.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Šūpojās visas trīs Lieldienas un vietumis vēl arī nedēļu pēc Lieldienām, tad rīkoja t.s. šūpotņu bēres. Kad beidza šūpoties, šūpoles nedrīkstēja atstāt, citādi tās tiekot raganai kur šūpoties: tad neizdodoties putniem perēšana, olas paliekot vanckaros un vārnas cāļus aiznesot. Beļavā un Gulbenē šūpoles parasti izjauca Lieldienu atsvētē un to sauca par šūpuļu sagraušanas vakaru. Tad vēl pēdējo reizi izšūpoja visus pēc kārtas, pēc tam atraisīja visus striķus un šūpoles ar troksni sagāzās. Šūpoļu kārēji un metēji bija paņēmuši līdzi vēl atlikušos olu krājumus; saimnieks bija atlicinājis alu un visi kopā pēdējo reizi pamielojās. Citur (piem., Bauskā) nojauktās šūpoles vēl arī sadedzināja.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Vienu no galvenajām vietām mūsu seno Lieldienu rituālā ieņem šūpuļu kāršana un šūpošanās. Šūpoles, atkarībā no novadiem, sauc arī par šūpotnēm, līgotnēm, līgačām, airēm jeb eirēm. Tās kāra gandrīz katrā ciemā, un liels bija grēks, ja kāds, kas iepriekšējos gados bija kāris šūpoles, tās vairs nekāra. Tad ticēja, ka labie gari atriebsies pie viņa lopiem (LFK 1400, 2556). Kaut gan šūpoles kāra parasti tikai Lieldienu sestdienā, taču vajadzīgos materiālus sagatavoja jau iepriekš:

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,
Vīlējiet saulītē:
Še teicās tautu meita
Lieldien nākt šūpoties.

Šūpuļu kāršanai jau iepriekš izraudzījās piemērotu vietu. Tāda parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau no tālienes varētu ieraudzīt:

Lieldienas vaicāja,
Kur kārsim šūpoles?
Uz augsta kalna,
Lielceļa malā.

Turpretim vairījās šūpoles kārt ūdens malā, lai "māsiņai nenokristu vainadziņš", kā arī lai nesamirkstu tai villainītes. Arī labā zemē šūpules nekāra:
Nekarat šūpulīti
Aramāi zemītē:
Ne tur auga rudzi, mieži,
Balandītes vien ziedēja.

Latviešiem pazīstami vairāki šūpuļu veidi. Vienkāršākais no tiem, kad šķūnī pie sijas piestiprina virvi divās vietās, lai atstatums no vienas vietas līdz otrai būtu vismaz metru plats. Virves apakšā ierīko dēlīti, kur sēdēt. Šādās šūpulēs var šūpoties tikai viens cilvēks, un tās parasti sauc par līgačām. Otrs veids, kad starp diviem tuvu augošiem kokiem jeb divām stipru koku grupām, jeb "āžiem", kas apakšā sadzīti zemē, bet augšā savienoti kopā, pārliek stipru šķērsbomi. Šim bomim uzver divus bērza klūgu vainagus. Katrā vainagā piestiprina bērza kārti. Kāršu apakšējos galus savieno dēlītis vai arī ragavu belzienam līdzīgs savienojums, kur šūpojamam sēdēt vai arī stāvēt. Šādās šūpulēs var šūpoties divi cilvēki. Vēl cits šūpuļu veids ir, kad pār šķērsbomi liek divās vietās virvi, lai bomim vienā pusē nokarājas līdz zemei virves gali, bet otrā pusē virves vidus daļa. Tad ņem pagaru dēli, kuram vienu galu piesien virves vidus daļā, bet otru virves galos. Šūpotāji nostājas dēļa galos, bet šūpojamie dēļa vidu. Šādās šūpolēs var šūpoties vairāki cilvēki.
Kad šūpoles pakārtas, tad vispirms izšūpoja saimnieku un saimnieci. Protams, par to šūpuļu kārēji, kas parasti bija arī šūpotāji, dabūja zināmu samaksu: cimdu pāri, olas, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Sevišķi jauni puiši par jaunu meitu izšūpošanu centās sev izkaulēt zināmu samaksu.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Galvenā Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos - auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, āriešu pirmtautā, un latvieši ir vienīgie eiropieši, kas to dara vēl šodien. Ar šūpošanos latvieši ir uzglabājuši senu paražu, kas tagad sastopama vairs tikai indiešu reliģijā. (..)
Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. Nereti pie Lieldienu šūpolēm ir dīguši pirmie asni vēlākai mūža derībai, kas iesākusies ar šūpošanos pārī. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli.
Es neiešu ne ar vienu šūpolēs šūpoties;
Ieš' ar savu bāleliņu, tas man' viegli pašūpos.

Meita, kam nav ne brāļu, ne iecerēta puiša, kāpj šūpolēs viena, bet dainā izskan viegla nožēla par šādu šūpošanos.
Kāp, kāp, Anniņa, kas tevi šūpās?
Še navas tava, kas tevi šūpās.
Šūpošanās izdarība iesaista visus sanākušos ļaudis, jo līdztekus tai notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšana. Dziesmas pirmā puse vienmēr tajos pašos vārdos taujā pēc šūpolēs kāpēja, dziesmas otra puse dod atbildi.
Iešūpāja,ielīgoja, - kas iekāpa šūpulī?
Tautu dēlis, mūs' brālītis, tie iekāpa šūpulī.

Šūpojoties puišiem iespējams parādīt savu maņu un spēku: viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk. Dažreiz arī meitas, gribēdamas palielīties ar savu drosmi, tīšām izaicina puišus uz pārgalvīgu šūpošanos.
Metat mani, metējiņi, pa zariņu galiņiem:
Cielaviņas meita biju, zaru galu laipotāja.

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Olas Lieldienu paražās saglabājušās līdz mūsu dienām. Olu krāsošana, kas labi pazīstama daudzās tautās, ir iecienīta Lieldienu izdarība arī latviešos. Dainās tomēr trūkst pārliecinošu norādījumu par olu krāsošanas ieražu senatnē. Tikai viena daina lietojot ģermānismu "pervēt", apraksta šo darbību. Tās tekstā ieviesies vēl otrs ģermānisms, un ritmā samanāma nepareizība rāda, ka daina sacerēta nesenā pagātnē.
Pervēsim, māsiņas, raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam Lieldienas rītā!

Ir tikai viena daina, kas piemin raibas olas, bet trūkst sīkāku paskaidrojumu šai virzienā. Vairums Lieldienu dainu runā par zelta, sudraba un baltām olām.
Ej projāmi, Pelnu diena, ar savām karašām!
Atnāks mums Lieladiena ar raibāmi oliņām.

Viena pati daina apraksta olas rotāšanu, bet šeit runa par pušķošanu ar dzīparu, kas vairāk saprotams kā olas izgreznošana zieda došanai. To arī atbalsta dainas negatīvā formā izteiktais vēlējums, domājams, par tautās iešanu.
Es olīnu appuškoju ar sarkanu dzīparīnu,
Lei nebrieda rudzi mieži, lei nezviedza kumelīni.

Tāpēc var secināt, ka latviešiem olu krāsošan ir ieviesusies tikai jaunākos laikos, bet tauta to pieņēmusi un izkopusi saskaņās ar saviem rotāšanas principiem.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.
Daudzas tautas izsenis olā saskatījušas dzīvības spēka simbolu, auglības idejas iemiesojumu. Ola, kas sevī slēpj jaunās dzīvības dīgli, it kā apliecina dzīvības procesu nebeidzamo turpināšanos, atkal jaunu dzimšanu, atkārtojoties pa apli. Ripo ola. Rit un mijas saulgrieži. Nebeidzama un mūžīga ir arī dzīvības un nāves procesu mija. Pasakās olā mītošo dvēseli izglābj krauklis; olā paslēpta arī pūķa dzīvība un spēks u.tml.
Senākie priekšstati par olu saistās ar radīšanas ideju plašākā un vispārinātākā nozīmē: ola kā pasaules radīšanas modelis jeb kods.
Paralēli dzīvības, radīšanas motīvam pastāv uz asociatīvo domāšanu balstītais priekšstats: ola - saules simbols (līdzīgs zelta ābolam, Jāņu sieram, ugunskuram, dzirnakmenim, ornamentu saulītei u.c. saules simboliem).
Ar šo olas interpretāciju sasaucas arī pasaka par zelta olu, ko izdēj vistiņa.
Arī olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās acīmredzot ir ne vien utilitāra, bet arī dziļāka jēga - tas viss kalpo savstarpējas labvēlības, savstarpēju simpātiju, līdz ar to pozitīvu emociju un pozitīvas mikrovides radīšanai.
Cik īsti veca ir olu krāsošanas tradīcija latviešiem, šodien precīzi pateikt ir grūti. Varam tikai piebilst, ka pie senākajām Lieldienu ieražām tā nepieder. Katrā ziņā dainas to tikpat kā nepiemin, izņemot kādu neīstu vai drīzāk jaundarinātu dziesmu ar tautasdziesmām neraksturīgu, vācu valodas ietekmētu leksiku.
Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienu rītā.

Vēl kādā Mērdzenes dziesmā (LFK 740, 20955) atrodam pieminētas "sorkonys ūlenis".
Taču pasaules materiālā kultūra šādu tradīciju pazīst ļoti sen, tā ietiecas pirmskristietības laikos.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Šodien olu krāsošana joprojām ir populāra, aizraujoša un arī radoša nodarbošanās. Katrs cenšas nokrāsot tās skaistākas un interesantākas. Dominē dabīgie materiāli, un tradicionālākais krāsošanas paņēmiens ir sīpolu mizās. Olas vai nu liek stiprās sīpolu mizu novārījumā (tad tās iznāk koši sarkani brūnas), vai arī aptin katru ar sīpolu mizām un nosien; tad savukārt veidojas dažādas intensitātes dzeltenbrūni plankumiņi. Pietinot klāt pa kādam zaļumam, kas, sniegam nokūstot, ārā jau atrodami, uz olām nospiežas augu motīvi. Slapjai olai lipina klāt zemeņu, pētersīļu lapas; struteņu lapas dod koši dzeltenu toni; liek klāt egļu skujiņas, zāļu stiebrus, pa kādai lapiņai no istabas augiem.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Daudzas Lieldienu ieražas saistītas ar olu krāsošanu, ēšanu un dažādām izdarībām ar krāsotām olām. Latviešiem ola bijusi ne vien Lieldienu ēdiens - ar rituālu nozīmi tā lietota uzturā arī vairākās citās pavasara tradīciju dienās, piemēram, Kukaiņu dienās, arī Jurģa dienā. Ola - topošās, jaunās dzīvības, arī saules simbols. Latviešu ticējumos olas apaļums tiek pārnests uz olas ēdājiem - uzskatīja, ka tie būs apaļi un veseli kā olas. Bez tam, ja ļaudis ēdīs olas tad arī viņu mājlopi būs apaļi un veselīgi. Līdz ar olas apaļumu ievērojama arī tās auglības simbolika. Saimnieks olu sagriež tik gabalos, cik mājas ļaušu, un dod katram pa gabalam, lai olas svētība sadalītos vienlīdzīgi un saime dzīvotu saticībā.
Olas krāsoja, dāvināja, deva par šūpošanu, mainījās un sitās ar tām - kam ola stiprāka, tas ilgāk dzīvos, būs laimīgāks. Dāvinātās olas senāk glabāja ilgi, tādēļ dāvināšanai paredzētās olas centās sevišķi skaisti izrotāt.
Lieldienas.- E.Melngaļa Republikas tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskais centrs, 1989.
Šūpoļu dziesmas
Dziedāšana iekļaujas visās Lielās dienas norisēs kā neatņemama sastāvdaļa. Tā saistās ar sauli un tās sveikšanu, ar pavasara atnākšanu, ar olu krāsošanu un šaušanu, bet jo sevišķi ar šūpuļu kāršanu un šūpošanos. Tiek apdziedāts gan šūpoļu kāršanas veids un norise, gan paši šūpotāji un šūpojamie. Zināms, ka šūpošanās laikā dziedāšana izvērtās par apdziedāšanos, parasti starp puišiem un meitām, kur tad nu īpaša uzmanība tika pievērsta augumam un tikumam.
Juris Alunāns savā rakstā "Par dažiem ieradumiem pie veciem Latviešiem" piemin dziedāšanu pavasara saulgriežos: "Tikko pirmie saules stari šinī dienā atspīdēja, meitas, plānās drēbēs ģērbušās, dziedādamas skrēja basām kājām pa ciemu, teikdamas, ka pavasarai pretī skrejot. Kad pie ciema gala bija nonākušas, viņas, lēkādamas un plaukstas sizdamas, gavilēja un uz ciemu atpakaļ griezēs, pasludinādamas, ka pavasara esot klāt."
Lielās dienas ieražās tiek skandēti balsi, tāpat kā citās gadskārtu svinībās. Balsi - tie ir formulveida dziedājumi, kuru intonācija un ritmiskais plūdums ir pilnīgi atkarīgi no teiktajiem vārdiem. Šos vārdus dainu veidā teicējs brīvi virknē, atkarībā no situācijas, noskaņojuma, vajadzības utt.
Balsi parasti ir pulkā dziedami. Kāds, kam pūrā daudz dainu un kas labi jūt situāciju, sāk saukt; pārēji vai nu "uzķer" un turpina visi kopā, vai arī noklausās saucēja izdziedāto divrindi un tad to atkārto.
Lai gan balsi Lielajā dienā ir pārsvarā, tomēr ir zināmas arī dažas īstas Lielās dienas dziesmas: "Šūpojiesi, tautu meita" un "Spīdi nu, saulīte".
Vēl jāpiebilst, ka Lielās dienas, balsu lielum lielais vairums ir no Latgales. Tur etniskās ieražas ir cieši jo cieši savijušās ar kristīgajām un tādā veidā labi saglabājušās līdz pat mūsdienām. Līdztekus ir saglabājušies balsi, kas, turklāt, no sava uzbūves viedokļa ir diezgan seniski. Savukārt, Lielās dienas dziesmu tekstu no Latgales nav tik daudz; tāpēc, mūsuprāt, būtu pieļaujama Vidzemes, Augšzemes un varbūt arī citu novadu tekstu piemērošana Latgales balsiem
Lielās dienas balsi Kurzemē ir saistīti ar atsevišķām īpatnējām norisēm. Dažos Lejaskurzemes novados, sevišķi Užavā, bija pazīstama putnu dzīšana. To veicot, tika skandēti balsi ar piedziedājumu "šūvo" un "līgo", turklāt, pirmais esot lietots ļaunā, bet otrais - labā nozīmē. Savukārt, līvi Lielajā dienā "sauca" un "modināja" putnus. No Kurzemes līvu novadiem ir pazīstami vairāki vienas un tās pašas putnu saukšanas jeb modināšanas dziesmas dažādi varianti.
Krastiņa I., Mellēna M., Muktupāvels V., Spīčs E. Lielā diena.- Rīga, 1990

Lieldienas E.Virzas "Straumēnos"

Tajos laikos visi svētki, ko bij nolikts svētīt, bij nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodām. To gadu Lieldienas iekrita vēlu, bet, jau klusajai nedēļai sākoties, saime posās uz tiem. Viss, kas vien istabā bij cilājams, tagad izceļoja pa durvīm sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bij tādu putekļu un trokšņu pilns, ka vistas izbailēs noskrēja no saviem perēkļiem, dikti kladzinādamas. Uz ķebļiem pakāpušās, meitas ar nažiem kasīja no logu rāmjiem papīrus, ar kuriem bij aizlīmētas to šķirbas. Kad izņēma iekšējos un atvēra ārējos logus, istabas vienā rāvienā pieskrēja pilnas svaiga pavasara gaisa līdz pat vissīkākam kaktiņam.(..)
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķi bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēkī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni. Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat blatas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrakantainas baltmaizes brūniem virsiem.
Kad šis darbs bija galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādas mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā.(..)
Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles - un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu un mežu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpošana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup. Sievas, kuras savā laikā jau izšūpojušās un kuru rokas bij nogurušas, bērnus šūpojot, dažas ar skaudību, dažas ar labvēlību nolūkojās jaunajās meitas, ko puiši meta gandrīz līdz bērzu galotnēm. Meitām vaigi nobāla, augšup drāžoties, un pietvīka tumši sarkani, skrejot lejup, un viņas tika no šūpolēm ārā, solot lielu daudzumu sarkanu, zaļu un zilu olu. Beidzot pienāca arī Līnas un Kārļa kārta. Kārlis bij nolēmis viņai par vakardienu atriebties. Līna sasēj svārkus ar jostu, lai tie neplivinātos, un tad iekāpa šūpolēs. Viņus drusku iešūpoja ar grožu un tad palaida gaisā. Kārlis jau ar vienu grūdienu uzsvieda šūpoles augstu, bet Līna nepalika viņam parādā, un, lai izbaudītu tikai lidošanas ātrumu, viņa aizvēra acis. Kad viņa ceturto reizi nāca lejā, tā saprata Kārļa nodomu un, nolēmusi nepadoties, grūda šūpoles ar divkārtīgu spēku. Viņa neredzēja, cik augstu šūpoles uzskrējušas, bet juta tikai, ka negants vējš viņai norauj no galvas drāniņu un aiznes, bet viņa jutās droša, viņai nedrebēja ne kājas, ne rokas. Mati te aizklāja, te atklāja viņas seju, un, kad augstumā Kārlis viņu redzēja zem sevis, izstiepušos visā garumā, viņš ievēroja, cik viņa bij skaista, un viņam radās neganta kāre ieskatīties viņai acīs. Bet smagi plakstieni gulēja pār tām un tikai skropstas ļoti ātri kustējās. Skatītājos kliedzieni bij apklusuši, visi ar bailēm klausījās šūpoļu griezīgajā svilpšanā, bet neviens nedrīkstēja iejaukties, jo šūpotājies cieta klusu, dzīdami šūpoles arvienu augstāku. Bērzs, kura žuburā atradās šūpoļu viens gals, purinājās kā vēja locīts, bet kārtis, kur stāvēja otrs gals, grīļojās. Spītība bija iegājusi abos jauniešos, un viņi bij it kā saķērušies uz nāves cīņu, gatavi sviesties līdz debesīm. Šūpoles, griezdamās jau gandrīz pilnā lokā, šāvās augšup un lejup tik ātri, ka bij redzama tikai lokveidīga strīpa. Kārtis izļodzījās no zemes, kur tās bij nostiprinātas, un varēja sagāzties katru acumirkli. Līna nejuta baiļu, bet juta tikai, ka vējš spiežas viņas miesai cauri, un atvēra acis. Tad viņa ieraudzīja, šūpolēm uz mirkli gaisā apstājoties, zem sevis visaugstāko bērza galotni un šūpoļu bomu, un visas pagasta mājas - un galva viņai sāka it kā griezties. Kārlis, kas nenovērsa no viņas skatienus, pie laika pamanīja viņas ģīboni un, ar kreiso roku turēdamies pie vicas, ar labi satvēra viņu ap viduci, un tā nespējīgi viņam piekļāvās. Tad ap šūpolēm saskrēja puiši un apturēja tās vienā rāvienā. Līna tad jau atkal vij pie pilnīgas samaņas un, ne vārda neteikdama, paķēra drāniņu un aizskrēja uz istabu.
Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.

Jāņa Jaunsudrabiņa "Lieldienas"

Kad ziemassvētki nāca, tad likās, ka jaukāku svētku vairs pasaulē nevar būt. Bet, kad labi apdomā, kas tad tie bij pret gaišajām lieldienām! Toreiz visi čunčulojās tik pa istabu un uz brītiņu vien varēji tu ārā izskriet, uz visām pusēm acis aplaist, vai nenāk kur kāds žīds vai čigāns, vai pat nāvi. - Bet kas tad tagad kaitēja! Visi putni bija klāt. Apses ziedēja. Dārziņa stūrī taukās zāles spraucās no zemes laukā lielām smilču cepurēm galvā, kā sēnes. Vakaros dūca vaboles, un dienās mušas dejoja pa piesaulīti kā urnas. Un kur tad šūpoles! Tajās mēs lidojām pa gaisu kā putni un kliedzām, cik spēka, jo klusais gavēnis nu bija garām. Jā, man likās, ka lieldienas ir tikai tāpēc radītas, lai ļaudis dabūtu izšūpoties un izkliegties. Ikvienās mājās tad bij mazas šūpoles. Vai nu tās pakāra šķūnī pie sijas, vai kādas tuvas birzs koku žuburos ievilka kārti un apmeta ap to grožus, bet bešā nepalika neviens. Tomēr šādas karulītes tikai mēs, bērni, saucām par šūpolēm, patiesībā tās bija tikai ēna no īstām, kādas kāra lielie. Tad bija gan ko redzēt! Jau no jaires līdz jairei vien bij gabals ko skriet...
Lielas šūpoles bij visā mūsu apvidā aizvienam tikai vienas. Vairākus gadus mēs gājām uz citām mājām, līdz tad pienāca kārta mūsu puišiem rādīt, ko viņi var. o, es ļoti labi atminos, kas tā bij par gatavošanos - ilgi, ilgi iepriekš. Jau ziemā tika kaņepāju virve vīta. Jau ziemā bij pie vecā Dekšņa aizrunāts pāris riteņu loku. Un kas tad ar jairēm? - par tām tika prātots visvisādi. Vai izlasīt tievākās no cūkklēviņam savestām baļķēm jeb ņemt no olnīcas kārtīm stiprākās? Bet izrādījās, ka baļītes ir uzsliešanai pārāk smagas un olnīcas kārtiņas par daudz tievas, lai lielo svaru, kas uz tām guļas, stingri noturētu. Tās varēja locīties vai kāda pat lūzt, un tad šūpolēs sēdētājs kaklu lauztu. Beidzot atrada, ka visdrošākās kārtis priekš jairēm būšot rijas ārdis. Un atvilka tās. Jā, patiesi, uz tām sija gulēja kā iemūrēta. Varēja pat tie smagākie puiši iet uz galdiņa un sviesties tā, ka krišus krita atpakaļ, pat tad jaires neļodzījās; tikai nastai uz zemi laižoties, tās nodrebēja smagi un nopietni. Šūpošanās bija droša. Lieldienas sestdienā, šūpoles uzkāruši un iemēģinājuši, puiši virvi sasēja mazgā labi augstu, lai neviens nesēstos iekšā pirms īstā laika. Ar rūgtumu es noraudzījos šinī rīcībā.
Kad šūpoles bij pakārtas un visi svētku sestdienas soļi apmesti, tad vajadzēja sākt olas vārīt. Daži to mēdza darīt tikai lieldienas rītā; bet mēs tādi nebijām. Mēs negribējām svētā dienā tik daudz darboties ar uguns kuršanu un izdarījām to jau aizlaiku. Mūsu krāsa aizvien bij skaisti dzeltena. Mēs to izdabūjām itin vienkārši no sīpolu mizām. Mēs vispirms likām katlā mizas un pielējām drusku ūdens, un piebērām župsni alauna. Kad ūdens sāka mutuļus sist, tad likām olas iekšā un vārījām tik ilgi, kamēr vecmāte noskaitīja tēvareizi uz priekšu un atpakaļ. - Saimniecei bij vairāk vistu, tāpēc viņas katliņā bij olu daudz, bet mūsu pelēcīte necik nevarēja piedēt, un to pašu biškīti aiznesa žīds. Mēs vārījām tikai desmit olu, lai katram iznāktu pa divām.
Es uz olām biju ļoti kārs, un gandrīz ik reizes izgadījās tā, ka viena no manējām saplīsa jau pirmajā vakarā. Itin vienkārši tā vēlās un krita no galdiņa vai arī no rokas izšļuka. Bet es par to neskumu: es meklēju tikai sāli, mērcēju un ēdu. Un, kas zin, var būt, ka pa svētkiem atnāca kāds ciemiņš un atnesa vietā. Tas jau nebij nekas neiespējams. Tikai nelaime, ka tad vajadzēja vai nu paldies sacīt, vai arī roku bučot.
Pirmā diena bija pārāk svēta, lai tajā taisītu kādas pasaulīgas izpriecas; bet otrajā - tad bija saaicināti uz šūpolēm ciemiņi no malu malām. Ak, kas tas bij par laimīgu laiku! Mūsu puiši stāvēja pie šūpolēm grožiem rokā un sagaidīja katru pienācēju ar vārdiem:
"Nu, lūgtu, tagad sēsties tik vidā."
Svešajiem puišiem bija balti kaklautiņi un meitām uz pieres nocirpti mati un lindrakiem lielas bodes. Tas toreiz bij tā modē, tur nekā nevarēja darīt.
Šūpotāji bij aizvien šūpoļu galvenie kārēji un klubas taisītāji. Viens no tiem bij arī mans krusttēvs. Es stāvēju netālu aiz viņu muguras un kāri noraudzījos uz viņa kabatām, kurās līdz ola pēc olas. - Meitas kaunīgi nāca, acis nolaidušas, it kā vienīgi savu kurpju purnos raudzīdamās, padeva katram šūpotājam pa olai un sēdās šūpolēs... Kad krusttēva kabatās vairs olas neturējās, tad viņš ieskrēja klētī, izkrāva savu ieguvumu skapī un steidzās atpakaļ. Viņam bij pilna skapja apakša visraibāko krāsu: gan rudzzālē, gan sīpolu mizās, gan pirts slotu lapās, gan zirgu mēslos krāsotas olas. Tās visas bij vieglas un patīkamas krāsas. Bet netrūka arī tādu, kuras bija krāsotas ar pilsētas līdzekļiem. Dažas izskatījās pavisam brīnišķīgas: raibas kā zemes karte pie skolas klases sienas. Nevarēja pavisam saprast, kā viens cilvēks mācēja tā izkrāsot. Uz dažām olām bij iekasīti vārdi un sirdis. Laikam meitas gribēja manam krusttēvam sirdi parādīt; bet viņš to neievēroja un krāva tikai visas olas vienā čupā. - "Kur tu tik daudz liksi," es domāju, "tur jau pusgadam, ko ēst... Nevarētu man kādu iedot?"
Bet neba krusttēvs visas olas apēda. Dažas es tur skapī redzēju vēl ilgi valstāmies. Es tās pie gadījuma aptaustīju, pacilāju: bij pilnīgi izkaltušas, vieglas, kā koka.
Jaunsudrabiņš Jānis Baltā grāmata.- Kopoti raksti III sējums/ Rīga, 1981.

Nāc nākdama, Lieladiena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.

Klausījosi, brīnījosi,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumai.

Lieldienas rītā
Ziedēj' zaja zālīte;
Pats Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti.

Silta silta saulīte
Istabas galā;
Zaļa zaļa zālīte
Lieldienas rīta.

Lieldienas rītā
Sarkana saule,
Māršiņas villanes
Sarkanas bārstis.

Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur Lieldienu zaķis guļ:
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.

Ai zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.

Kurat gunis,
Vārat olas:
Nāk ciemos
Lieldienīna.

Lielasdienas, Lielasdienas,
Cepiet raušus krāsnīnās,
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!

Apsaavu baltas kājas,
Sasukaju gludu galvu;
Lielasdienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.

Visu garu ziemīnu
Plāceņus ēdu,
Nu nāca Lieldiena
Ar baltām olām.

Raibu mešu, raibu aužu,
Lielasdienas gaidīdama;
Kad atnaca Lieladiena,
Raibu vilku mugurā.

Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Dēj, mana vistiņa,
Div' pautus dienā;
Atnāks māsiņa
Par Lieludienu.

Ēd, vistīna, kviešu graudus,
Dēj oliņas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu.

Nāc, māsiņa, kad nākdama,
Nāc Lieldien uz brāļiem:
Lieldien brāļi alu dara,
Lieldien kāra šūpulītes.

Lieldiena vaicāja;
Kur kārsim šūpoles?
- Uz augsta kalna,
Lielceļa malā. 
 

Ai lielāi Lieladiena,
Kur karsim šūpulīti?
- Aiz kalniņa lejiņā,
Sidrabiņa ozolā.

Lieldiena, māmulīte,
Kur kārsim šūpulīti?
- Kār' priedei, kār' eglē,
Kār' mazai bērziņai.

Karat, braļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.

Gudri mani bāleliņi,
Šķūnī kāra šūpulītes,
Lai māsai nesamirka
Vizulīšu vainadziņš.

Brāļi kāre šūpulīti
Ozolīnu starpīnā;
Meitas nāce šūpoties
Trešajās Lieldienās.

Cērtiet, brāļi, oša kārti,
Vītējiet saulītē;
Kad atnāks Lieladiena,
Pakariet šūpolītes.

Spīdi nu, saulīte,
Ābeļu dārzā;
Tur man bāliņi
Šūpoles kāra.

Ko es došu metējam,
Ko šūpuļa kārējam?
Olu došu metējam,
Olas čaulu kārējam.

Ko es došu, ko es došu
Šūpulīšu kārējam?
Došu cimdus, došu zeķes,
Līdz zemei linu kreklu.

Šūpoties man gribējās,
Maz bij man dāvaniņu;
Došu olu kārējam,
Olas čaulu metējam.

Dodu olu bāliņami
Par šūpuļa kārumiņu,
Divas dodu tautiešami
Par augsto šūpošanu.

Man pakāra bāleliņi
Vizulīšu šūpolītes;
Skan podziņas, skan zīlītes,
Skan vizuļu šūpolītes.

Pakar man, baleliņ,
Šo Lieldienu šūpulītes,
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgaviņai.

Augsti mani bāleliņi,
Augstas kāra šūpulītes;
Tautu meita neiekāpa,
Iekam lūdza cēlājiņ'.

Kas to Lieldienu
lešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.

Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.

Ap Meteni slaidi laidu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojas.

Ai odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gan šūpojos
Visas trīs Lieldieniņas.

Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties,
Ieš' ar savu bālēliņu,
Tas man viegli pašūpos.

Es ar savu bāleliņu
Lieldienās šūpojos;
Viegli tek šūpolītes,
Lieldieniņu daudzinot.

lešūpoja, ielīgoja,
Kas iekāpa šūpolēs.
Sīku rakstu rakstītāja,
Tā iekāpa šūpolēs.

Šūpojati, līgojati,
Kas iesēda šūpulī!
Mūs' māsiņa iesasēda
Ar to zīļu vainadziņu.

Šūpojies, līgojies,
Kas iesēda šūpulī!
Mans brālītis, zelta roze,
Tas iesēda šūpulī.

Lielāsdienas rītiņā
Agri gāju šupoties,
Lai redzēju koku galos
Zelta sauli margojam.

Lakstīgalas meita biju,
Dziedādama vien staigāju;
Kad aināca Lieldienīna,

Virs zariem šūpojosi.              

Kupla koka galiņā;
Gan es biju redzējusi,
Kā šūpoja māmuliņa.

Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienā šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.

Gauši nāca, drīz pagāja
Tā nabaga Lieldiena;
Ne māmiņa raušus cepa,

Ne vistiņa olas dēja.

Pavadu Lieldienu
Par augstu kalnu,
Caur zaļu birzi
Upītes mala.

Guli nu, Lieldiena,
Līdz citam gadam,
Līdz citam gadam
Upītes malā.

Tā gaidu Lieldienu
Kā bāleliņu,
Aizgāja garām
Kā rīta rasa.

Ej ar Dievu, Lieladiena,
Mēs tev' skaisti vadīsim,
Nāc atkal citu gadu,
Mēs tev' skaisti saņemsim.
                                            

Atnāca Lieldiena
Dziedādama,
Zelta zīles
Bārstīdama;
Aizgāja Lieldiena
Raudādama,
Zelta zīles
Lasīdama.

Eit' projām, Lieldieniņas,
Ar baltam oliņām,
Es gaidīšu Jurģu dienu
Ar zaļo rudzzālīti.

Ej projām, Lieldieniņas,
Ar savāmi šūpolēm,
Es gaidīšu Jāņu dienu
Ar ozola vaiņagiemi.

Piecu brāļu māsa biju,
Piecas ripas pūriņā;
Kad atnāca Lieldienīte,
Ar brāļiem ripojos.

Nāc, māmiņa, vārtu vērt:
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Putnu olas vācelē.

Lieldienas, Lieldienas!
Slimība laukā,
Veselība iekšā!
Veseli, veseli!