Ziemassvētki ir viens no svarīgākajiem posmiem gada apritē, nozīmīgs rituāls, kam jānodrošina labklājība un saskanīga visu turpmāko darbu gaita, krāšņs mirklis ziemas vienmuļajā dienu ritējumā, un tāpēc jo vairāk gaidīts.

 

Lielie gada darbi ir padarīt - raža novākta, graudi izkulti un sabērti apcirkņos, rāmi un nesteidzīgi rit dienas, kurās dzīvību ienes tikai vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām - vērpjot, aužot, adot, virves vijot, pakulas sukājot un koka darbus darot, bet arī galvai, prātam. Tas ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai. Tā ir arī latviešu bērna pirmā skola, te ir ko klausīties, vērā likt un prātā paturēt. Tādos vakaros dažai jaunai meitai pietinās pilni dziesmu kamoli.

Ziemassvētki iekļaujas senajā pirmskristītības agrāro kultu ciklā un tiek svinēti ziemas saulgriežu laika ap 23.decembri, kad diena ir visīsākā, bet nakts sasniegusi savu maksimālo garumu, kad saule iegriežas uz pavasara pusi.

Līdzās Ziemassvētku nosaukumam dažviet sastopams arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku vakaru un nakti, prot, Bluķa vakars, ķūķu (ķoču, kūķu, ķūcu) vakars. Nosaukums 'Bluķa vakars' atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu, bet 'ķūķu vakars' - par tikpat senu rituālu Ziemassvētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. Taču dainās vairs tikpat kā nav saglabājušies šie senie nosaukumi, tās min vairs tikai Ziemassvētkus.

Ejiet, bērni, skatīties,
Kas pa namu rībināja:
Ziemassvētki namu slauka,
Visus traukus cilādami.
LFK 49, 1905 Rīga

Sen domāju, nu redzēju
Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemītei baltas krēpes,
Pinkaināmi kājiņām.
LFK 1722, 4069 Asīte

Cik tad īsti dienas svinēja Ziemassvētkus? Vai bija "Ziemassvētki trīs bāliņi: vai varbūt tomēr četri? Tautasdziesmās ir minētas trīs Ziemassvētku dienas, retāk atrodamas norādes, ka būtu bijusi ceturtā svētku diena.

Ziemassvētki četri brāļi,
Pastaliņu staigātāju;
Kad noplīsa pastaliņas,
Tad ar kārklu vīzītēm.
LFK 758, 321 Dzelzava

Arī ticējumos ir norādes, turklāt krietni vairāk nekā dainās, par ceturtās Ziemassvētku dienas svinēšanu, jo tad vilks nenesot aitas un citus lopus. Preiļos ceturtā diena saukta par vilku dienu.
Zināmu skaidrību par to, kas varēja būt ceturtā Ziemassvētku diena, iegūstam, ja atceramies, kuras dienas nedēļā visa gada garumā tika svētītas, t.i., kad nav bijis brīv strādāt. Tā vispirms ir svētdiena, tas ir svētvakars (t.i., sestdienas vakars, vakars no sestdienas uz svētdienu, tāpēc svētvakars) un tas ir arī piektvakars (t.i., ceturtdienas vakars, vakars no ceturtdienas uz piektdienu, tāpēc piektvakars). Šajā pasvētdienā jeb piektvakarā nedrīkstēja nekādus lielus darbus darīt, jo īpaši vērpt; tā esot "meitiešu īstā svētdiena", kā mēdza sacīt Suntažos un Kastrānē.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Kad druvās pabeigti ražas novākšanas darbi, kad rijās pēdēji graudi nokulti un novietoti apcirkņos, tad klāt ir svētki, kas lai daudzinātu pagājušā gada pūliņus un grūtumus, lai slavētu druvu auglību un ražu, lai sveiktu saules gaismas un siltuma atgriešanos dabā. Pavisam savādāka ir bijusi Ziemas svētku svinēšana seno latviešu sētā kā tagad.
Senā latvieša sētā neredzam tradicionālās Ziemas svētku eglītes. Nav arī tur Ziemas svētku vecīša. Un ja tagad mēs Ziemas svētkus svinam kā miera un klusuma svētkus, tad senajam latvietim tie bija līksmības un prieka pilni svētki. To, starp citu, apliecina arī Kurzemes superintendants Keinhorns XVII.g.s. savā darbā: "Reformatio gentis letticae": "Šais svētkos dienas un naktis viņi (latvieši) pavada dziesmās un dejās." Tāpat arī daudzas mūsu tautas dziesmas piemin līksmību šais svētkos:

Ziemas svētkus gaidīdams,
Lastēm daru alutiņu:
Ziemas svētku trīs naksniņas,
Visas grib līksmoties.
LD 33301

Bagātība un pilnība valda šais svētkos. Tāpēc arī tautas tradīcijas tos bieži dēvē par "bagātiem", jo tad netrūkst raksturīgo Ziemas svētku ēdienu un dzērienu. Tāpatkā citos svētkos, arī Ziemas svētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.
Lielākais pārsteigums attiecībā uz gadskārtas svētkiem, kādi tiek atklājas Saules dainās, ir tas, ka nav nevienas pašas saules dainas, kur būtu minēti Ziemsvētki, seni ziemas saulgriežu svētki. Tas ir pilnīgā pretstatā ar vasaras saulgriežiem, par kuriem, kā tikko redzējām ir plašs dziesmu klāsts Saules dainās un vēl daudz plašāks dainās vispār. Ziemsvētki dainās vispār ir nesalīdzināmi mazāk apdziedāti par Jāņiem, kas atstāj iespaidu, ka ziemass saulgrieži nekad nav latviešiem bijuši tikpat nozīmīgi kā vasaras. Tas sakrīt ar jau 1824.gadā "Latviešu Avīzēs" publicēto slēdzienu, ka "Jāņa diena esot latviešiem svētāka diena nekā Ziemas svētki" (Šmits, II, 1940, Nr.11476). varētu minēt, ka Ziemsvētki, varbūt agrāk par visiem citiem gadskārtas svētkiem, ir sevī uzsūkuši kristietības elementus. Šādai hipotēzei tomēr pretī runā apstāklis, ka lielais vairums saglabāto Ziemsvētku dziesmu ir ar izteikti pirmskristīgu saturu. Cits iespējams izskaidrojums te varētu būt laika apstākļi, kas ziemas vidū nav labvēlīgi svinēšanai ārā lielos ļaužu pulkos, kā arī lauku sētu iekštelpu šaurība, kas neļāva vienā laikā uzņemt pārāk daudz budēļu vai citu kaimiņu. Jāņos, turpretim, ļaudis varēja sanākt lielos pulkos, un bija iespējams dziesmas dzirdēt visu nakti no daudzām dažādām mutēm. Katrā ziņā atliek tikai konstatēt, ka dainās nav zīmju par to, ka Ziemsvētki tautas apziņā būtu izjusti kā saistīti ar saules gadskārtējām gaitām.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.
Ziemassvētkus pazinušas visas Eiropas tautas jau sen pirms kristietības. Ziemassvētki, kā jau rāda pats nosaukums, ir seni zemkopju ieražu svētki, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs naksniņas, citviet pat nedēļu. Tas ir laiks, kad Saule atgriežas. Tāpēc arī Ziemassvētki ir latviešu iemīļotākie gadskārtu svētki pēc Jāņiem. Tos svinējuši un svin visos mūsu novados. Taču diezgan atšķirīgi.
Ziemassvētki latviešiem allaž bijuši un būs auglības, cerības un gaismas svētki. No Saules, gaismas labvēlības taču atkarīga visa dzīve uz zemes. Tas ir jaunas dzīvības sākuma laiks, kurā notiek daudz maģisku rituālu. Sendienās maģija aptvēra katru mīļu dienu, taču vēlāk izvirzījās īpaši burvības laiki - gadskārtu svētki. Te ir sākuma maģijas rituāli, jo - kā sākumā darīsi, tā vēlāk būs. Svinot Ziemassvētkus, vienmēr jāpatur prātā šo galveno rituālu iedaba, jebšu citādi zūd jebkāda jēga un saturs latviskiem Ziemassvētkiem. Citādi tās būs tikai svešu tautu atnestas tradīcijas.

Ziemassvētki, Liela diena-
Tie Dievami dārgi laiki.
Ziemassvētki bluķi vilka,
Liela diena šūpli kāra.
Stalte Helmī Ziemassvētki bluķi vilka...- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.

Auglības rītiem beidzot bij veltītas arī ziemas vidus svinības, kas notika laikam gan pāri nedēļas vēlāk nekā tagadēji Ziemsvētki, jo ziemeļgermāņi vēl tagad ziemas vidu noteic drusku priekš janvāŗa vidus. Uzskati, ka ziema un tās notikumu un parādību secība stāv sakarā ar vasaras dabas dzīvi un darbu gaitu, pamudināja it īpaši šai liktenīgajā laikā, kas atbilda vasaras vidus svētkiem, izdarīt dažādus vērojumus un zīlējumus par nākamās vasaras lauku un lopu ražu, kā arī izmēģināt ļaunuma atvairīšanas rītus. Tiem pieskaitāms arī vilku mēnesī notiekošais kazas ziedojums vilkam krustceļos, ko piemin P.Einhorns (S.r.l. II, 621.lpp). bet it īpaši atzīmējama bagātīga ēšana un dzeršana un priecīga dejošana šais svētkos, ko Einhorns nosauc par "bezkaunīgi nejēdzīgiem svētkiem ar dejošanu, lēkāšanu, dziedāšanu un negantu kliegšanu, arī rīšanu un plītēšanu, ejot no mājas uz māju tādā negantā un izlaistā kārtā un tā vadot to nakti". Šis tēlojums atgādina pēdējā goda posmu pēc apbedīšanas, un patiesi šiem ziemas vidus svētkiem būs arī bijis līdzīgs uzdevums, ar ko saskan zināmā mērā arī seno ziemeļģermāņu Jul-svētku raksturs. Īpaši duŗas acīs, ka latviešu ziemas vidus dzīrēs mājas ļaudis mielojas un uzdzīvo ar pienākušiem ciemiņiem "danča bērniem", kāpēc arī svētku vakaru saukuši par danču vakaru. Piekrauto galdu bagātība, dzīŗu pārpilnība un kustību rosība ir dzīvības un auglības spēka kāpinājums un tā svētīgas darbības garantija. Dažādu ēdienu starpā vēl īpaši uzsvērta "dzīva labībiņa" (LD 33299, - 300), t.i. grūdenis ar pupām, zirņiem un cūkas šņukuriņu. Ziemassvētkus vispār daudzina par bagātiem. Sava loma bijusi Ziemassvētku galdā īpašam lielam svētku kukulim un alus kausam (Latv.Avīzes 1854, Nr.11).
Tagadējās tautas dziesmas daudzina dieva ierašanos Ziemsvētkos, bet viņš gan lāgā neiederas visā šai burzmā un nemierā, tāpat arī klusums, ko tautas dziesmas prasa uz viņa atnākšanu. Dieva nostādīšana ķekatnieku rindas priekšgalā liekas jau vēlākas mītoloģijas attīstības, pat izvirtības pazīme. Latviešu ticējumos līdzās Ziemsvētku ķekatniekiem, budeļiem, danča bērniem u.t.t. minēti arī "miežvilki". Tāpēc arī auglības garu pacienāšana būs uzskatāma par vienu no senlatviešu ziemas vidus dzīŗu uzdevumiem. Maskotie ķekatnieki imitēja viņus. Ciktāl šos Zemesmātes palīgspēkus identificēja ar veļu valsts iemītniekiem, ir jau cits jautājums. Bruņenieks uzskata to par pierādītu un, katēgoriski noliedz to piederību saules kultam, - bet viņa apgalvojumi vienpusīgi pārspīlēti. Ķekatniekus gan apzīmē par vecīšiem Vidzemes jūrmalā, senajos lībiešu apgabalos; Palsmanī attēlo arī veļus citu masku starpā. Bet šis konstatējums neatļauj vēl visus ķekatniekus nostādīt par veļu valsts spēkiem, kas šais laikmetos top darbīgi. Veļu divkosīgais stāvoklis jau lika nevien būt uzmanīgiem un laipniem pret viņiem, bet arī norobežoties no viņiem un gādāt pretspēku un pretsparu viņu reprezentācijai. Cik ir uzglabājies tiešu norādījumu uz veļu mielošanu latviešu Ziemsvētkos, tad tie, tāpat kā ziņas no zviedru ticējumiem, tēlo ēdienu un dzērienu nolikšanu pa nakti pirtī, bet arī istabā uz galda, līdzīgi veļu laika dvēseļu mielasta paražām. Dievs, šķiet, iekļuva ziemsvētku programmā tikai tad, kad viņam piešķīra noteikšanu arī par veļu valsti, bet tas visvieglāk izskaidrojams jau ar kristietības ietekmi. Reti sastopamās Dieva un Laimas (Nelaimes) maskas ir izņēmumi. Lielākā ķekatnieku daļa tēlo priekšmetus (kūlīti, siena kaudzi, sietu) un dzīvniekus (zirgu, āzi), kā arī personas (jauno pāri, grūtu sievu), kam ir tiešs sakars ar auglības un gausas ticējumiem. Viņu darbība - pēršana ar rīksti, dejošana, griešanās, lēkāšana, laistīšanās ar ūdeni, lauku darbu attēlošana, bagātīga mielošanās un seksuālā vaļība, arī nāves jeb miroņa iznešana ārā u.t.l., tad viņu apveltīšana - ir noteiktas, auglības un svētības (gausas) veicināšanas funkcijas, un dziesmas izteic tos pašus nolūkus. Ziemsvētki nāk "zālīti mīdami, asniņus celdami". Tie atnes kūtī raibaliņas un stallī kumeliņus.
Adamovičs Ludvigs Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā.- Rīga, 1937.
Ziemsvētku ēdieni
Par galveno Ziemassvētku ēdienu allaž uzskatītas kočas, kūķi, kūķes, kūčas jeb tengas. To pagatavo no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vāra kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas. Galdā liek arī cūkas galvas pusi, cūkas šņukuru, putraimdesu, zirņus, pupas, pīrāgus.

Nāc, māsiņa, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši
Būs cūciņas šņukurītis.
LD 33278 Rīga

Ak tu lielu brīnumiņu,
Pilni galdi piekravāti:
Cūkas kājas, šņukurītis,
Bieza putra vidiņā.
LFK 1818, 43 Nīca

Ziemassvētku sestdienā esot jāēd arī saldi ēdieni. Abrenē, piemēram, visādā ziņā galdā vajadzējis būt ar cukurūdeni aplietām nevārītām grūbām. Šajā vakarā te, tāpat kā citviet Latgalē, pirms vakariņām uz galda uzlika nelielu siena klēpīti un apklāja to ar baltu galdautu, tad tikai lika uz galda maltīti. Pirms ēšanas lūdz Dievu. Pēc vakariņām saimniece ātri novāca galdu, tad visi apsēdās galdam apkārt un pēc kārtas katrs vilka vienu siena stiebru un pārsprieda, kuram nākamgad lini jāsēj, - kuram visgarākais siena stiebrs izvilkās, tam arī bija jāsēj lini.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Ziemas saulgriežos galdu klāja bagātu, jo klētis bija pilnas ar rudens vākumu. Pats svarīgākais un visvairāk apdziedātais bija cūkas šņukurs, t.i., apžāvēta un vārīta cūkas galva vai galvas puse. To lika galdā veselu ar vārītu vai ceptu kāļu, rāceņu, burkānu piedevām, sautētiem vai svaigiem kāpostiem. Pasniedza arī t.s. vidzemnieku kāpostus, kas vārīti kopā ar putraimiem, sīpoliem un sagrieztu speķi vai citu gaļu. Cūkas šņukurs simbolizēja arklu, pašu galiņu deva arājam, lai labi veiktos ar aršanas darbi. Ziemassvētku ēdiens bija arī koča, kūča u.tml., krāsnī sautēta miežu grūbu biezputra kopā ar sagrieztu un nedaudz apceptu speķi ar sīpoliem. Grūbas iepriekš pannā viegli apbrūnināja. Galdā lika gaļas vai putraimu desas. Tās novietoja uz šķīvja līkumā tā, lai abi gali saietu kopā, tāpat kā pēc Ziemassvētkiem satiekas abi gada gali. Šais svētkos var pasniegt arī ceptu cūkas šķiņķi vai cūkgaļas šķēles ar kartupeļiem. Ļoti iecienīti svētkos bija krāsnī ar visu mizu cepti kartupeļi, kāļi, rāceņi, bietes. Vēl Ziemassvētku galdā bija vārīti zirņi, pupas, ko varēja ēst ar sauju sausus vai arī ar saceptu speķi un sīpoliem. Gatavoja arī taukšķētus zirņus - gandrīz mīkstus, vārītus zirņus notecināja sausus un uz pannas ar nelielu tauku piedevu apgrauzdēja. Visus sagatavotos zirņus un pupas vajadzēja apēst, lai nākošā gadā nebūtu jāraud.
Visus ēdienus centās sagatavot laikus, lai svētkos visi būtu brīvi un varētu nodoties citām svētku izdarībām. Ziemassvētkiem cepa dažādas maizes, raušus, plāceņus - visus pēc iespējas apaļus kā saule un speķa pīrāgus līkus kā pusmēness. Visus to sacepa daudz, lai pietiktu ko pacienāt daudzos ķekatniekus. Saldam ēdienam gatavoja biguzi no gabaliņos grieztas vai salauztas rupjmaizes, to pārlejot ar dzērveņu vai citu ogu atšķaidītu sulu, kas saldināta ar cukuru vai medu. Mūsdienās var kā piedevu pasniegt putu krējumu. Dzērieni bija viegls medus kvass, alus piens, paniņas. Galdā iederas arī svaigi āboli.
Ziemassvētku galdu apklāja ar galdautu sniega baltumā, rotāja ar skujām (priežu, egļu, kadiķu), labību kūlīšiem. Pie griestiem kāra salmu vai niedru gabaliņiem, klāt liekot sagrieztas lupatas vai papīra gabaliņus. Gatavoja arī "saulītes", kartupelī sadurot vārpas vai smilgas. Puzurus un saulītes pakāra vienā dienā, lai tie nepārtraukti grieztos kā saule debesīs. Svētku rotājums bija arī sveces.
Eglīte Ausma Ziemassvētku galds.- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.

 

 

Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam. Ziemsvētki ir bagāti, tie atbrauc rakstītām kamanām un brīnumainu kumeliņu. Latviešiem Ziemsvētki ir personificēti, tāpat kā Lieldienas, Mārtiņi, Jāņi. Tumšais ziemas laiks tika pavadīts pie skala uguns, meitas un puiši nodarbojās ar rokdarbiem, bērniem tika stāstītas pasakas, un visi kopā minēja mīklas. Ziemsvētki ir arī gaismas svētki, kad tumsa, sasniegdama savu augstāko pakāpi, nu savu vietu atdod gaismai.
Ziemsvētki pazīstami visām Eiropas tautām, tā bijis arī pirms kristietības ienākšanas. Latviešu Ziemsvētku tradīcijās kristietības ietekme maz jūtama, bet vietumis tomēr sastopamies ar Bībeles leģendu par Jēzus piedzimšanu.
Ziemassvētkos, čigānos iedami, trīs bijuši ķēniņu tērpos, bet ceturtais baltais eņģelis. Visi viņi dziedājuši ziemassvētku dziesmas. ( LTT: B.Ezeriņa, Latgale.)
Ziemassvētkos sienu nes istabā, liek uz galda zem segas par atmiņu tam, ka Kristus dzima sienā. (LTT: A.Zālīte, Bērzpils.)
Latvijā Ziemsvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars.
Mūsdienās Ziemsvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki.

Ziemassvētkus gaidīdams,
Saldu daru alutiņu;
Gan zināju Ziemassvētkus
Trīs dieniņas svētījami.

LTdz 13628

Šajos svētkos valda bagātība un pārpilnība. Šajā laikā klēts ir pilna un tādēļ arī uz Ziemsvētku galda nekā netrūkst. Ēdieniem lielākoties ir simboliska nozīme. Viens no Ziemsvētkiem raksturīgākajiem ēdieniem ir cūkas šņukurs. Tas simbolizē arklu zemes uzaršanai,- tāpat kā cūka ar savu šņukuru ar zemi.
Cūkas šņukuru dod ēst arājam, lai tam labi veiktos aršanā. Cūkas šņukurs tiek vārīts kopā ar ķūķiem jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Ziemassvētkos vārīja kūķus jeb zīdeni ar cūkas pusgalvu iekšā; mājas māte izdalīja mājas ļaudīm pa trauciņam, lai nākošais gads būtu derīgs un svētīgs. (LTT: M.V. 1891, 33. M. Rožukalns, Dikļi.)
Uz Ziemsvētku galda bija jābūt arī zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas. Tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Par ēšanu Ziemsvētkos stāsta daudz ticējumu un tautasdziesmu.
Par sevišķu svētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu desas un gaļas ēšana ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl priekš dažiem desmit gadiem ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis putraimu desas kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem... Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk ēst... Plaši pazīstama arī paraša svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot, arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasaros labi veiktos aršana. Acis dotas kaķim, lai tas labāki redzētu peles... Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie. (LTT: Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25. XII.)

Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.

LTdz 13555

Ziemsvētku vakaram raksturīga ir arī veļu mielošana. Parasti pēc svētku maltītes netiek novākts galds, lai naktī veļi varētu nākt mieloties. Veļiem mielasts tika nests arī uz riju, šķūni, pirti. Neviens no mājas ļaudīm to nedrīkstēja ēst.
Ziemassvētku vakarā nes maizi uz rokas dzirnavām, stalli un riju, kur tā paliek līdz jaunamgadam. Agrāk tur nolikuši arī gaļu un alu. (LTT: A.Bīlenšteina rokraksts, Mežmuiža.)
Ap 60 gadu atpakaļ Valdgales pagastā bij paradums Ziemsvētku vakarā vārīt sausus zirņus ar pupām, kurus tad paši ēd un atstāj pa nakti kopā ar speķraušiem uz galda, lai dabū arī miroņi ēst. (LTT: LFK Bb 33, 50)
Tās ir atskaņas no aizgājušā veļu laika.
Ziemsvētki ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c. Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen prom ļaunus garus. Ķekatnieki jāuzņem viesmīlīgi.
Svētku naktī priekš pusnakts atskan pie loga ziemassvētku dziesmas. Nu sanāk visi mājas ļaudis pie loga un noskatās uz pagalmā dejojošo un dziedošo bārenīšu un nabagu pulciņu. Tie ir tā saucamie gradzes, pirmie svētku vēstneši. Par dziedāšanu namamāte tos apdāvina ar pīrāgiem, sviestu, gaļu un desām. (LTT: Pēdējais Brīdis, 1931, 292.)
Ķekatnieki centās pārģērbties pēc iespējas dīvaināk un arī balsi pārmainīja, jo liels gods bija palikt nepazītam. Ar sparīgu dancošanu ķekatas nesa svētību arī dārzos, lai tur augtu kāļi, kāposti, un druvās.
Ķekatu baru veda vecākais, barvedis vai budēļu tēvs, kam līdzi bija sieva jeb budēļu māte. Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda tīrībai un sakoptībai. Budēļu tēva neiztrūkstošs atribūts ir dzīparota pātadziņa vai arī bērzu slotiņa, ko sauc par budēļu rīksti. Šai rīkstei latvieši piedēvējuši maģisku spēku. Visā Eiropā izplatīts paradums ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, ar kuriem, pieskaroties cilvēkiem vai dzīvniekiem, varēja pārnest dzīvinošo spēku, kas piemīt šiem zariem. Ar šo Eiropā izplatīto tradīciju sasaucas budēļu tēva rīkste. Tos, kas nepaklausīgi vai slinki, budēļu tēvs simboliski noper.

Budelīti, tēvainīti,
Izper manu vedekliņu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņas,
Es tev došu cimdu pāri
Par vedeklas izpēršanu.

LTdz 13980

Šīs pēršanas pamatā nav sods par slinkumu, pārmācīšana, bet gan veģetatīva auglība un veselība. Tāpat cilvēkus kuļ ne tikai Ziemsvētkos, bet arī Lieldienās, lai tos pasargātu no dažādām kaitēm un ļaunuma.
Ziemsvētkus sauc arī par bluķa vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz. Šim nolūkam tika nocirsts liels ozola bluķis, kuru bluķa vakarā vilka no viena ciema uz otru, līdz beidzot tas ievilkts sētsvidū, kur ar dziesmām un dejām sadedzināts. Bluķa vilkšana paātrina saules un dzīvības atgriešanos. Bluķa sadedzināšana simbolizē jauna saules gada sākuma, pašu sauli, kas zemniekam ir ļoti svarīga.

Ziemassvētki, Lieladiena,
Kaladū, kaladū,
Tie Dievami dārgi laiki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienāsi šūpli kāra.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētkui;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītāmi kamanāmi.
Eita laukā, saiminieki,
Saņemtai Ziemassvētkus:
Dieviņš stāvēj' aiz vārtiemi
Nosvīdušu kumeliņu.
Klusat, jauni, klusat, veci,
Dievs ienāc istabāi,
Dievs ienāca istabāi,
Vaicā nama saiminieka.
Tas bij nama saiminieks,
Kas sēž galda galiņāi,
Kas sēž galda galiņāi
Baltu linu krekliņāi.

LTdz 13663

Ziemsvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu kā tas ir Ziemsvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlme uzzināt, vai šajā gadā viņa tiks izdota tautās vai ne.
Ziemassvētku sestdienas vakarā sabaro suņus un tad laiž laukā. Ja suņi rej, tad nākošā gadā izprecēs; un uz kuru pusi suņi skrej, uz to pusi aizvedīs. Tā meitas pareģo. (LTT: J. Vilnītis, Jumurda.)
Ja ziemassvētku vakarā suņus labi pabaro un izdzen ārā, un ja viņi sāk riet bez iemesla, tad tanīs mājās nākošā gadā būs kāzas. (LTT: K. Corbiks, Sērene.)
Kura meita grib precēties, tai ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas: "Ū, u!" Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas dēls. (LTT: I. Indāns, Gārsene.)
Ziemassvētkos pulksten divpadsmitos nakti jāiet sētai vabiņas skaitīt. Jāskaita": Tēvs, dēls" jeb "Māte, meita", līdz iepriekš nodomātai vietai. Ja iznāks "tēvs" jeb "māte", tad skaitītājam jāprec atraitne jeb atraitnis; ja "dēls" jeb "meita", tad jauneklis jeb jaunekle. (LTT: M. Koškina, Elēja.)
Ziemsvētku sestdienā jāiet basām kājām vabas saistīt, pie kam vienu vabu apzīmē ar tēvu, otru ar dēlu. Ja pēdējai vabai iznāk tēvs, tad tanī gadā neapprecēsies, ja dēls, tad apprecēsies. (LTT: K.Corbiks, Lielsesava.)
Ja meita grib zināt, kāds būs viņu līgavainis, tad ziemassvētku priekšvakarā jāiet klēts slaucīt; tad klētī ieiet kāds tautu dēls un meitai kaut ko dāvina. Tas, kurš meitai dod dāvanu, būs meitas nākošais līgavainis, bet ja tāds klētī neieiet, tad meitai jāpaliek bez līgavaiņa. (LTT: A. Brāka, Meirāni.)
Meita jāj uz krāsns čaukstura uz cūkkūti un saka: "Labvakar, suvenmāte!" Ja kuilis atrūc, tad meitai nāks brūtgāns; bet ja cūka atrūc, tad precinieka nebūs. (LTT: A. Bīlenšteina rokraksts.)
Ziemsvētkos mēģināja uzzināt, kāda raža gaidāma nākamajā gadā, kas padosies labāk, kas sliktāk.
Ja pēc ziemassvētkiem ir nosarmojuši koki , tad būs laba miežu sēja. (LTT: Z.Akmentiņa Lubāna.)
Kad pa ziemassvētkiem koki ar sniegu piesniguši, tad labi padodas tie augi, kas ap Jāņiem zied. (LTT: K.Kalniņa, Katvari.)
Ziemassvētku vakarā pie vakariņām saimniece sagrieza mazos kumosiņos maizi, gaļu un plāceni un salika juku jukām uz galdiņa. Tad visu nolika zemē un piesauca suni. Visi uzmanīgi lūkojās, ko suns ēdīs pirmo, jo tas tad būs dārgs nākošā gadā. Kad suns bija paēdis, tad laida to laukā. Ja suns, izgājis, apgūlās, tad visi bija pārliecināti, ka nākošā gadā šai mājā būs kādas bēres, bet ja rēja, tad kādai no jaunajām meitām kāzas. (LTT: V.Strautiņš,)
Ziemassvētku vakarā jāiet pie klēts durvīm klausīties: ja dzird beram - būs labs gads, ja slaukām - slikts. (LTT: E.Laime, Tirza.)
Atbildīgs moments Ziemsvētku pareģošanā un zīlēšanā bija laika noteikšana nākamajam gadam. Tā deva iespēju sagatavoties gaidāmajām lietavām, aukstumam vai vēlam pavasarim.
Kāds laiks ir priekš ziemas svētkiem, tāds ir atkal vasarā priekš Jāņiem. (LTT: P.Zeltiņa, Ogresgals.)
Ja ap ziemas svētkiem auksts laiks, tad vasarā karsts laiks. (LTT: K.Atgāzis, Nīteure.)
Ja priekš ziemassvētkiem daudz sniega, tad priekš Jāņiem būs daudz lietus. (LTT: J.Skarnele, Kalncempji.)
Ja ap ziemas svētkiem daudz sniega, tad ap Jāņiem lietus līs. (LTT: K.Biša, Rencēni.)
Ja pa ziemassvētkiem dziļi sniegi, tad Jāņos gaidāms slapjš laiks; ja sekli - Jāņos skaists siena laiks. (LTT: A.Mencis, Puikule.)
Ja ap ziemsvētkiem ir skaists laiks, tad arī ap Jāņiem ir skaists laiks. (LTT: K.Pelteris, Nītaure.)
Ja ziemassvētkos salst, tad nākamu vasaru būs labs siena laiks. ((LTT: J.Vīksne, Meirāni.)
Ja ap ziemassvētkiem sasnieg liels sniegs, tad ap Jāņiem būs ļoti karsts. ((LTT: A.Linde, Palsmane.)
Ja pēc ziemsvētkiem labs laiks, tad pēc Jāņiem arī būs labs laiks. ((LTT: M.Ezertēva, Cirsti.)
Ja ap ziemassvētkiem vēl redz melnu zemi, tad ap nākošiem Jāņiem tā vietām būs balta no vēlīnām salnām. ((LTT: Latvis,1929, VII,26.)
Cik daudz priekš ziemassvētkiem sniega gubu, tik nākošā rudenī būs labības gubu. ((LTT: L.Ozoliņa, Koknese.)