Rotaļās iet visvairāk pa Ziemas svētkiem. Bet tas nav vienīgi noteiktais laiks rotaļāšanai, rotaļājas arī citos svētkos un visādos godos, pat bērēs (Nīcā). Bērni, zināms, rotaļājas kuru katru izdevīgu brīdi, kad viņu vairāk kopā.
Rotaļas varētu iedalīt 1)senākās īstās latviešu rotaļās, 2) tādās, kas latviešiem ar citām radu tautām kopējas, un 3) jaunākos laikos no kaimiņu tautām patapinātās. Bet šāda šķirošana būtu dažreiz šaubīga. Tādēļ mēs še rotaļas kārtojam alfabētiski.

1. Adatiņas meklēt

2. Ādas mīt

3. Arstēšana

4. Amatnieki

5. Avitiņas mitināt

6. Aitiņas ganīt

7. Bagāts un nabags

8. Balteni meklēt

9. Bite (Dundurs) jeb: Kas dārzā?

10. Divi blēži

11. Brālis un māsa

12. Brāļošanās

13. Brūtīte

14. Dāldera dāvināšana

15. Dievs un velns

16. Mīļais draugs

17. Dzērves

18. Gredzentiņš

19. Gredzenu dot

20. Še jāj viens jēģerītis

21. Jumalā

22. Jumaleņa jeb precinieki

23. Kāzās lūgt

24. Ķēniņš

25. Klusēšana

26. Kluci skaldīt

27. Kumeliņus ganīt

28. Kurpniekos

29. Lāci pirkt

30. Lamāt

31. Lapsas aste jeb: Lapsiņās

32. Laulāšana

33. Lielkungs, lielmāte un saime

34. Mēneša dzīšana

35. Mušas dzenāt

36. Pakaļpāris

37. Ar pastu braukt

38. Precenieki

39. Preceniekos iet

40. Putniņus ķert

41. Putniņus pirkt un pārdot

42. Ratiņus pirkt

43. Ratu pirkšana

44. Uz Rīgu braukt

45. Rozes vest

46. Rutciņus rakt

47. Zaķa sposts

48. Saule un mēness

49. Ziediņos jeb : Velnos iet

50. Ziediņus dot

51. Skrejamos ziediņus dot

52. Sietiņos

53. Seskos

54. Seskos

55. Kam spārni, skrien

56. Zejnieks

57. Uzminēšana

58. Vārdus mīt

59. Vārti

60. Vanags un irbe

61. Vērpēja

62. Vērpēja

63. Vilks un kaza

64. Vistiņās

65. Cāļa nešana

66. Cielaviņa

1. Adatiņas meklēt.
Viens staigā, it kā ko meklētu. Otris, aiz kura stāv citi rotaļnieki, viņa cāļi, prasa: Ko tu meklē? - Tas atbild: Adatiņu meklēju. - Tālāk prasa un atbild: Ko ar adatiņu darīsi? - Kulīti šūšu. - Kam tev kulītes vajaga? - Akmentiņus lasīt. - Ko ar tiem akmentiņiem darīsi? - Ūdentiņu sildīšu. - Kur liksi ūdentiņu? - Tavus cāļus plucināšu. - Ko mani cāļi tev sariebuši? - Tie man zirņus un pupas noēduši. - Kam tu sētiņu netaisiji? - No žagariem taisiju, ar diedziņu sasēju, ar mietiņu atspiedu, bet cāļi lec pāri dziedādami. - Tad labāk tos saņem dzīvus, ne kā plucini. Tikai baro tos labi, badā nemērdini. Nu, cālīši, prasat jūsu jaunajam saimniekam ēst.
Te cāļi metās kliegdami brēkdami uz jauno saimnieku, to visādi plucinādami, un paiet labs brīdis, līdz atkal visi tiek pie miera. Adatiņu arī meklē pa zodu, vai ķīlas izpērkot.

2. Ādas mīt, ģērēt.
Kungs sēd savrup un sūta savu puisi apkārt pie saviem apakšniekiem, citiem rotaļniekiem, lai prasa, kāda kuram āda. Pie pirmā piegājis, puisis prasa: Kāda tev āda? Šis atbild, piem.: peles āda. Kungs to pieraksta grāmatā, t.i., uzvelk ar ogli zīmīti uz koka. Tad puisis iet pie otra, trešā u.t.t., visiem vaicādams, kāda tiem āda, un atbildi katru reizu atteic kungam. Kad no visiem izzināts, kāda kuram āda, tad sauc ikvienu pa kārti pie ādas ģērēšanas. Kungs ar puisi tura rokā koku, viens pie viena, otris pie otra gala, un ģērē atsauktam ādu, tam ar koku pa muguru braucīdami. Kam maza, plāna āda, piem., peles āda, tam pietiek ar vienu brāzienu no augšas uz leju, kam lielāka āda, piem., suņa āda, tam jau brauka muguru vairāk reizu. Kam lāča āda, tam jo stipri mugura jāģērē.

3. Ārstēšana.
Viens no pulka ir dakteris, otris aptieķnieks, visiem citiem rotaļniekiem dakteris dod kādu zāļu vārdu, vienu sauc sīpolu, otru ķiploku, trešu driģenes un t.t. Kad katris savu vārdu dabujis, tad viens no rotaļniekiem nāk pie daktera un sūdzas, ka sāpot galva, vai vēders u.t.t. Dakteris nu stāsta aptieķniekam, kādas zāles pret šo slimību vajadzīgas, piem.: zilumzāles, cērmju zāles, vāveriņi etc. Aptieķnieks no savas puses vēl dod padomu, ka neskādētu, ja pieliktu arī vēl klāt driģenes u.c. Kad dakteris tā sarunājas ar aptieķnieku par zālēm, katram, kura zāļu vārdu tie piemin, tūlīt jāpieceļas kājās un jāapgriežas riņķī apkārt. Kas to acumirklī un bez kavēšanās nedara, tiek ķīlāts.

4. Amatnieki.
Visi rotaļnieki nosēžas ap galdu un katrs sev izvēlās īpašu amatu: skrīvera kalēja, galdnieka un citus amatus. Viens turpretim ir kungs par visiem. Kungs un visi amatnieki lēnām klabina ar nagiem pa galda virsu, te piepeši kungs paceļ roku un sit ar dūri pa galvu. Kalējam tūlīt jādara tāpat pakaļ. Tad atkal visi paklabina; piepeši kungs grūž ar roku pār galdu. Galdniekam tūlīt jāzin tāpat darīt, tā kā viņš ēvelētu. Kungs paskrāpē ar pirkstu; skrīveris arī. Pēc kura amata darbošanās kungs to dara, tam amatniekam tas tūlīt jāzin darīt tāpat. Kas to acumirklī neizpilda, tiek ķīlāts.

5. Aitiņas mitināt.
Rotaļnieki sastājas rindā. Viņu vadons, tas rindai stāv priekšā, dzied:
Maģ mana sieniņa,
Daudz aitiņu;
Viņš bija labis vīrs,
Mitin' manas aitiņas.
Pienāk viens āreniets, kuru rindas vedējs visādi lūko pierunāt, lai tas ņem vienu aitiņu mitināt. Viesis papriekš gan dažādi atrunājās, beidzot taču vienu aitiņu paņem. Rotaļa atkārtojās tik ilgi, kamēr rindas vadons paliek viens pats. Nu tas dzied:
Daudz mana sieniņa,
Maz aitiņu;
Kura bija laba māte,
Atdod manas aitiņas.
"Labās mātes" gan atkal atrod visādus iemeslus, kālab nevarot atdot, bet galu galā taču ikreiz pa vienai aitai atdod atpakaļ, līdz pirmā saimniece visas savas aitas atkal atdabūjusi.

6. Aitiņas ganīt.
Istabas dibenā sēž priekšā "saimniece", istabas vidū ganās "aitas", pie kurām par sargu stāv "gans", ar savu "suni", un durvju kaktā slēpjas "vilks". Gans iet aitu baram apkārt, sit vienu kociņu uz otru un saka:
Ganu, ganu aitiņas, vilks jūs ēdīs! Tad atstāj suni pie lopiem, iet pats pie saimnieces un saka: Saimniec, dod brokastis! - Saimniece: Kāpēc aitas atstāji vienas? Vilks vēl kādu aiznesīs. - Gans: Pie aitām palika suns.
Pa to laiku vilks pielavījies pie aitām. Suns gan sāk riet, bet vilks paķer aitu un aizved to sev līdzi savā kaktā. Gans atnāk atpakaļ, iet savam ganam pulkam apkārt un runā, jeb dzied:
Ganu, ganu aitiņas,
Ik dieniņas viena zuda.
Tad iet atkal pie saimnieces pēc brokasta, un vilks aiznes otru aitu. Tā rotaļa atkārtojās, kamēr visas aitas atrodās vilka kaktā.
Nu gans iet aitas meklēt un suns dzen pēdas. Vēlāk gans, uz zemi lūkodams un ar spieķi rādīdams, saka: te pēdiņa, te spiriņa, te asins pilīte! Beidzot gans pienāk pie vilka alas. Bet nu aitas palikušas par suņiem, krīt meklētājiem virsū un tos stipri paplucina.
Šai rotaļai ir vairāk variāciju, no kurām še uzzīmēsim divas pēc jau drukātiem avotiem, vienu Vitebskas Latviešiem, otru no Leišiem.
a. Gans un vilks.
"Gans" iet savam "aitu" baram apkārt, un katrai aitiņai savu spieķīti uz galvu likdams, saka: Gonu, gonu vušķeņis, da vokora ni vinys navaida! Tad iet pie " saimnieces", tas nomaļus sēž, un saka: Mameņ, dūd maņ maizis! Saimniece atbild, ka maize vēl nav izcēlusies. Pa to laiku "vilks" atskrēja pie aitām un parauj vienu aitu projām pie sevis kaktā. Gans atgriežās atpakaļ, apiet tāpat kā pirmīt savu aitu baru un saka: Gonu, gonu vušķeņis, da vokora ni vinys navaida! Tad iet atkal pie saimnieces maizes prasīt. Saimniece atbild, maize vēl esot krāsnī, vai, maize esot sadegusi, vai cita kāda nelaime ar maizi notikusi. Bet vilks katrreiz, ganam projām ejot, aiznes pa aitai, kamēr beidzot ganam visas noņemtas.
Nu gans iet aitas meklēt un pie vilka piegājis prasa: Kur aitas? Vilks atbild: Nezinu. Aitas, aiz vilka stāvēdamas, sit plaukstas. Gans prasa: Kas ti plaukš? Vilks: bobys drabis veļej. Aitas atkal taisa troksni. Gans prasa: kas ti šveikst? Vilks: ols buca.
Tad gans lūdz sevi pie sevis pirtī. Vilks jautā, kādu malku pirts kurināta. Gans atbild: Bērza malku. Vilks: Bērza malka par daudz karsta, neiešu. Gans: Priedes malku. Vilks: priedes malka dod sīvu garu, neiešu. Gans: Egles malku. Vilks: Egles malka dikti sprēgā, neiešu. Gans: vītola malku. Vilks: Vītola malka nesilda, neiešu. Gans: Liepas malku. Vilks: Liepas malka laba malka, nu iešu. Bet tur tavi suņi? Gans: mani suņi piesieti.
Vilks aiziet. Viņu nogulda uz lāvas un apsedz. Apakš lāvas aizdedzina salmu kušķi. Aitas, pārvērtušās par suņiem, krīt, vilkam virsū un rausta to uz visām pusēm. Lāva apgāžās un vilks iekrīt degošajos salmos. Ar to rotaļa beidzās.
b. Gans un vilks.
Rotaļnieki nosēžas zemē apaļiski slēgtā rindā; tie ir "aitas". Viens ar spieķi rokā iet rindai apkārt; tas ir "gans". Otrs sēž kaktā; tas ir "vilks".
Aitām apkārt iedams gans dzied:
Gaņu, gaņu aveles,
Vilks tup už torōs,
As to vilka nelabei bijou,
Vilka aķis vobolei,
Sukut, suku, pasumdīšu,
Su kečargu pabadīšu.
Kamēr gans otrā pusē, vilks piepeši sagrābj aitu un aizved savā kaktā. Gans, atgriezies un atradis vienu vietu tukšu, iet aitu meklēt. Raudādams un uz nūju atspiežamies, tas iet pa vilka pēdām un saka:
Če vilka padele,
Če krauja lasele!
Vilku sadzinis, gans viņu visādi tirda kā savu aitu zagli. Vilks atbild: Vai tavu aitu dēļ man nebūs brīv paskatīties uz aitu stalli?
Beidzot abi krīt kopā un labi izplūcās.

7. Bagāts un nabags
No rotaļnieku pulka izvēl divus labus dziedātājus, kas prot dziesmu sākt un meldiņu turēt. Viens no tiem nostājās istabas dibenā. Viņam pa labi un kreisi stāv garā rindā visi citi rotaļnieki. Viņš ir, tā dziesma teica, bagātais muižnieks. otrs nostājās viens pats bagātajam pretī pie durvīm.
Tas ir nabadziņš.
Bagātais uzsāk dziesmiņu:
Es bagāts muižnieks,
Man putniņu pilni zari,
Man putniņu pilni - ijo!
Un tā lielīdamies iet ar visu savu saimi uz burvju pusi. Viņa pulks, pēc takts lēkādams, dzied savam vadonim līdzi. Pie nabaga tikuši, tie atkal atkāpjas uz dibinu un apstājās savā pirmajā vietā.
Nu iet savu kārtu nabags uz dibinu pie bagātā, pazemīgi dziedādams.
Es, bij' vājš nabadziņš,
Dod man vienu pazarīti,
Dod jel vienu paza - ijo!
Un tad apstājās atpakaļ savā vietā pie durvīm.
Bagātie no jauna iet uz durvju pusi un atpakaļ, dziedādami:
Došu, došu nesaliegšu
Tele vienu pazarīti,
Tele vienu paza - ijo!
Tiklīdz tie savā vietā apstājušies, iet nabags un dzied:
Kad es iešu, tad es ņemšu
I to pašu bišķiņu,
I to pašu bišķi - ijo!
Un pie pulka pienācis, paņem vienu no rindas gala, aizved to sev līdzi un nostāda pie durvīm.
Pēc tam iet bagātie diedami dziedādami:

Dižino tautas veda,
Vēl palika dižināka,
Vēl palika dižināka -ijo!
Palika dižināka
Māmiņai malējiņa.
Māmiņai mālē - ijo!
Māmiņai mālējiņa,
Rīta ganu dzinējiņa,
Rīta ganu dzinē - ijo!
Ar to pirmais cēliens beidzās un rotaļa atkārtojās no iesākuma. Nabags atkal noņem bagātajam vienu putniņu no otra rindas galā. Tā rotaļa turpinās tālāk, līdz kamēr nabags bagātajam gan no vienas, gan no otras rokas nolasījis visus putnus.
Viens pats palicis, senākais bagātais uzsāk dziesmiņu, kuru arī visi rotaļnieki, uz priekšu un atpakaļ iedami, dzied līdzi:

Kur es iešu, to darīšu,
Viena pati palikuse?
Viena pati pali - ijo!
Braši karā i aizgājuši,
Pašas tautas izvadāja,
Pašas tautas iz - ijo!
Pulkiem skrēja raudavītes,
Kur bij man vienai iet?
Kur bij man vienai - ijo!
Vai bij man iesalaisti
Raudavīšu pulkā?
Raudavīšu pulci - ijo!
Še dziesmiņas sacīja pieiet pie rotaļnieku pulka, paņem ar vienu roku vienu rindas galu, ar otru roku otru, un nu visi, uz vienu un otru pusi riņķī griezdamies, dzied tālāk:
Dod, māmiņa, pulkā mani,
Pulkā laba dzīvošana,
Pulkā laba dzīvo - ijo!
Ar pulciņu druvā gāju,
Drīz darbiņu padarīju,
Drīz darbiņu pada - ijo!
Šai rotaļai ir dažas variācijas, piemēram: Rotaļnieku sastāvs, iedalījums un darbība kā augšā. Rotaļu pavada sekojošas dziesmiņas:
Es bij' viens bagāts putnis,
Man putniņu Dievs in gan,
Pilnas zaru pazarītes,
Pilna pate galotnīte,
Es varēju otram dot,
Ir pašam atlikās.
Es bij' viens nabags putnis,
man putniņu pamazam,
Es tev lūdzu, bajāriņi,
Dod man vienu pazarīti,
Dod man vienu pazarīti,
Tas tev lieki nederēja.
Nabags dabū no bagātā vienu putnu un aizved sev līdzi.
Dziesma un darbība atkārtojās no iesākuma, un nabags, savu dziesmu beidzis, katru reiz paņem no bagātā pa putniņam, kamēr bagātais paliek bez neviena. Tad nabags, tas nu palicis bagāts, lūdz senāko bagātnieku viesībās:
Es tev lūdzu, bajāriņi,
Nāc nabaga viesībās,
Došu ēst, došu dzert,
Došu dūri mugurā.
Pie šiem vārdiem viss pulks krīt bajāram virsū un sit tam pa muguru.
Tas nu ir nabags.
Pavadošo dziesmiņu varianti vēl šādi:

8.Balteni meklēt.
Vispirms met šerdiņus, kam pirmajam nākas balteni sviest. Baltenis ir nomizots balts sprungulis. Visi citi dalībnieki noguļas zemē; tiem apklāj galvu ar kādu apsegu, lai viņi neko nevarētu redzēt. Metējs nu aizsviež balteni kaut kur projām un tad sauc: gatavs! Visi lec augšā un skrien balteni meklēt. Kas balteni atrod, ir jaunais balteņa metējs.
9.Bite (dundurs) jeb: Kas dārzā?
Sastādās dārziņš. Dārziņa vidū stāv sieviete, "bite". Dārziņam uz vienu un otru pusi apkārt griežoties, visi kopā dzied:
Kas dārzā, kas dārzā?
Bitīt' rožu dārziņā.
Kas tai vārdā, kas tai vārdā?
Anna vārdā, Anna
Lai ir Anna, ja ir Anna. [vārds]
Šogad vīra nedabūs.
Ja dabūs, tad dabūs,
Kad būs krišu vasariņa.
Nu būs kāzas, nu būs kāzas,
Nu ir krišu vasariņa.
Še dārziņš apstājās griezties, rotaļnieki paceļ rokas uz augšu, lai pa starpām varētu brīvi iziet un ieiet, un dzied tālāk.
Ložņā, bitīte,
Pa zaru zariem,
Pa zaru zariem,
Pa lapu lapām;
Ja kādu atrodi,
Liec savā vietā.
Pa to laiku bite žigli ložņā uz āru un iekšu vīdamies pa rotaļnieku starpām un beidzot, pie kāda vīrieša apstājusies, šo ieliek savā vietā dārziņa vidū un pati iestājās rindā viņa vietā.
Dārziņš sāk no jauna grozīties un rotaļnieki dzied:
Kas dārzā, kas dārzā?
Dundurs rožu dārziņā.
Kas tam vārdā, kas tam vārdā?
Kārlis vārdā, Kārlis vārdā.
Lai ir' Kārlis, ja ir Kārlis,
Šogad sievas nedabūs;
Ja dabūs, tad dabūs,
Tad būs krišu vasariņa.
Nu būs kāzas nu būs kāzas,
Nu ir krišu vasariņa.
Dārziņš apstājas griezties.
Ložņā dundur,
Pa zaru zariem,
Pa zaru zariem,
Pa lapu lapām;
Ja kādu atrodi,
Liec savā vietā.
Nu atkal "dundurs" ložņā tāpat kā pirmīt "bite", un ieliek beidzot kādu sievieti vidū, iestādamies viņas vietā rindā. Tagad atkal bite rožu dārziņā. Tādā kārtībā rotaļa turpinās pēc patikas tālāk, pie tam allaž nāk pamīšus gan bite, gan dundurs rožu dārzā. Bites un dundura vārdu teic tādu, kāds katrreiz vidū stāvētājam krustāms vārds.

9a. Šīs rotaļas variācija.
Rotaļnieki sastājās pa pāriem apaļā slēgtā rindā, sastāda dārziņu. Viens nepārinieks, sieviete, vai vīrietis, iestājās dārziņa vidū. Dārziņam grozoties dzied:
Kas dārzā, kas dārzā?
Bite (dundurs) rožu dārziņā.
Kas vārdā, kas vārdā?
NN vārdā, NN vārdā.
Lai tai (tam) bija NN vārds,
Šogad vīra (sievas) nebūs.
Te dārziņš izirst juku jukām. Vidū stāvētājs paņem vienu. Nu arī visi citi steidzas sev iegūt otru pārinieku, jo neviens negrib palikt vienatnē. Taču beidzot viens paliek pāri. Tas tad iestājās jauna dārziņa vidū, un rotaļa atkārtojās.

10. Divi blēži.
Divi sēž dārziņa vidū, katrs savrūp savā krēslā. Citi iet tiem apkārt, dziedādami:

Ceļš šīs bedres
Sēž divi blēži.
Šie divi blēži
Sāk kopā lēkt.
Šie divi blēži
Sāk rokas dot.
Šie divi blēži
Sāk apkampties.
Šie divi blēži
Sāk bučoties.
Vidū ieslēgtie dara katrreiz pēc dziesmas vārdiem.
11. Brālis un māsa.
Rotaļnieki sastāda dārziņu. Dārziņa iekšpusē iet apkārt vīrietis. Ikviens, pie kura tas pienāk, liek tam priekšā savu jautājumu: prasa, lai parāda, kā dara to un to darbu. Apkārtgājējs, katram prasītājam atbildēdams, izrāda rokām un vaibstiem prasītā darba strādāšanu.
Parād' brālīt,
Kā ara zemīti?
Šitā, māsiņ,
Zemīti ara.
Parād' brālīt,
Kā ecē zemīti?
Šitā, māsiņ,
Zemīti ecē.
Parād' brālīt,
Kā sēja liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus sēja.
Parād' brālīt,
Kā auga liniņi?
Šitā, māsiņ,
Liniņi auga.
Parād' brālīt,
Kā plūca linus?
Šitā, māsiņa,
Liniņus plūca.
Parād' brālīt,
Kā grieza liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus grieza.
Parād' brālīt,
Kā cirta liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus cirta.
Parād' brālīt,
Kā krāva vezumu?
Šitā, māsiņ,
Vezumu krāva.
Parād' brālīt,
Kā mērca liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus mērca.
Parād' brālīt,
Kā sloga liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus sloga.
Parād' brālīt,
Kā sēja liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus sēja.
Parād' brālīt,
Kā auga liniņi?
Šitā, māsiņ,
Liniņi auga.
Parād' brālīt,
Kā vilk ārā?
Šitā, māsiņ,
Ārā vilka.
Parād' brālīt,
Kā klāja linus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus klāja.
Parād' brālīt,
Kā ņēma kopā?
Šitā, māsiņ,
Kopā ņēma.
Parād' brālīt,
Kā sēja kuli?
Šitā, māsiņ,
Kuli sasēja.
Parād' brālīt,
Kā taisa liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus taisa.
Parād' brālīt,
Kā kulsta linus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus kulsta.
Parād' brālīt,
Kā linus sukāja?
Šitā, māsiņ,
Linus sukāja.
Parād' brālīt,
Kā grieza grīztē?
Šitā, māsiņ,
Grīztē grieza.
Parād' brālīt,
Kā vērpa linus?
Šitā māsiņ,
Linus vērpa.
Parād' brālīt,
Kā tina kamoli?
Šitā, māsiņ,
Kamoli tina.
Parād' brālīt,
Kā meta audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu meta.
Parād' brālīt,
Kā rieta audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu rieta.
Parād' brālīt,
Kā taisa audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu taisa.
Parād' brālīt,
Kā auda audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu auda.
Parād' brālīt,
Kā grieza audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu grieza.
Parād' brālīt,
Kā balin' audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu balina.
Parād' brālīt,
Kā tina ritumā?
Šitā, māsiņ,
Ritumā tina.
Parād' brālīt,
Kā mēra krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņu mēra.
Parād' brālīt,
Kā grieza krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņus grieza.
Parād' brālīt,
Kā šuva krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņus šuj.
Parād' brālīt,
Kā lika pūrā?
Šitā māsiņ,
Ielika pūrā.
Parād' brālīt,
Kā dala tautās?
Šitā, māsiņa,
Tautās izdala

12. Brāļošanās.
Divi vīrieši nosēžas viens otram pretī zemē tādā attālumā, cik garš ir dvielis, kura vienu galu katrs tur savā kreisajā rokā. Labajā rokā tiem iedod no drānas savītu grīsti, un abiem aizsien acis.
Nu viens no viņiem sauc: Brāli, kur tu esi? Otrs atbild: Šepat! Pirmais tūlīt sit ar savu grīsti uz to pusi, no kurienes balss nāca, un ja pretinieks neprot pie laika izvairīties, tas dabū krietnu belzienu.
Tad prasa tāpat otrs, un atbildi dabūjis, lūko pēc balss savu pretinieku trāpīt. Tā prasa un sit katrs savu reizi, kamēr abiem diezgan.

13. Brūtīte.
Viena meita, "brūtīte", stāv plāna vidū, citi rotaļnieki danco tai apkārt, dziedādami:
Mirsti, mirsti, brūtīte,
Jau māsa mira;
Mirsti, mirsti, brūtīte,
Jau brālis mira;
Mirsti, mirsti, brūtīte,
Jau māte mira;
Mirsti, mirsti, brūtīte,
Jau tēvs mira;
Mirsti, mirsti, brūtīte,
Brūtgāns mira.
Kamēr citi tā dzied, brūtīte tupjas arvien jo zemāk. Pie beidzamiem vārdiem tā notupjas līdz pat zemei un apsedzas ar drānu. Kā mirusi.
Nu rotaļnieki sāk dziedāt otrādi:
Celies, brūtīte,
Jau māsa cēlās;
Celies, brūtīte,
Jau brālis cēlās;
Celies, brūtīte,
Jau māte cēlās;
Celies, brūtīte,
Jau tēvs cēlās;
Celies brūtīte,
Brūtgāns cēlās.
Šo otru pusi dziesmai dziedot, brūtīte atkal pamazām paceļās, līdz beidzot stāv stāvus. Tad tā noņem uzsegto drānu un priecīgi dzied:
Dievs dod tam pašam mirti,
Kas reiz mani nomirušu!
Dzīvs man tēvs, māmulīte,
Dzīvs maizītes arājiņis;
Man maizītes arājiņis
Līrumāji gavilēja

14.Dāldera dāvināšana.
Sasēžas uz beņķa garākā rindā rotaļnieki. Viens paliek stāvot, salauž tik daudz skangalīšu, cik rotaļas dalībnieku, iet tad pēc kārtas pie katra no tiem, ikvienam pa skangalītim iedodams un pieteikdams: Še tev dālderis, pērc par to, ko gribi, tik vien nesaki ne ja, ne nē.
Pēc kāda brīža dālderu devējs atkal pienāk pie apdāvinātiem un sāk tos pa vienam iztaujāt: Ko nopirki par savu dālderi? Vai tevi nepiekrāpa? utt. Uz jautājumiem atbildot, jāsargās no vārdiņiem jā un nē, ja tiklīdz atbildētājs tos iepin savā runā, tam jādod ķīla.
Kad vairākas ķīlas saņemtas, katram sava ķīla jāizpērk, tad ķīla pa priekšu viss nerāda, bet tik prasa: kas tam jādara, ja ķīla tagad manā rokā? Spriedēji uzdod kādu zināmu darbu uzdarīt. Nu parāda ķīlu un viņas īpašniekam uzdevums jāizpilda, lai atdabūtu savu ķīlu.

15.Dievs un velns.
Divi rotaļnieki, sauksim viņus Dauri un Mauri, klusām savā starpā norunā, kurš no viņiem būs Dievs, kurš velns. Šie nu ņem sagrieztu dvieli viens pie viena, otrs pie otra gala un tur to galvas augstumā. Citi visi nostājās garā rindā cits aiz cita un iet tā pa dvieļa apakšu cauri. Priekšpēdējā rindā Dauris un Mauris nolaiž dvieli un atšķir to no citiem. Izšķirtajam nu jāizvēlas, pie kura tas grib iet, vai pie Daura, vai pie Maura. Kurš no viņiem Dievs, kurš velns, to cits neviens vēl nezin. Katrs nostāda savus piekritējus savrup.
Pēc tam iet atlikušie no jauna pa dvieļa apakšu cauri. Katru reizi atšķir atkal pēdējo un tas piekrīt vai nu Daurim, vai Maurim, kā kurš pats to vēlas.
Kad visi saņemti un atšķirti divos pulkos, tad Dauris sāk savējos ar sagriezto dvieli pērt un visādi vajāt. Mauris turpretim savējos glauda un mīlina. No šādas izturēšanās tagad arī dabū zināt, kā Dauris ir Dievs un Mauris velns.

16. Mīļais draugs.
Rotaļnieku vidū stāv meita, vai puisis, kas sērojās pēc mīļā drauga. Rotaļnieki dzied un izpilda pie tam darbiem un vaibstiem dziesmas vārdus.
Tas vējiņš pūta,
Tas salmiņš dancoj',
Tie putni mežā
Tik skaisti dziedāj'.
Cik augsti kalni,
Cik lieli meži
Tur jauna meitiņ'
It gauži raudāj':
"Mazs putniņš mežā,
Ir tam savs draudziņš,
Man cilvēka bērnam
Nav sava drauga"!
Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tavs mīļais tētiņš.
Kas man no tēva,
Kas no tētiņa,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.
Neraudi, metiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tav' mīļā māmiņ'.
Kas man no mātes,
Kas no māmiņas,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā draudziņa!
Tas vējiņš pūta, etc.
Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tas mīļais brālītis.
Kas man no brāļa,
Kas no brālīša,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.
Neraudi meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tav' mīļā māsiņ'.
Kas man no māsas,
Kas no māsiņas,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.
Neraudi meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tavs mīļais draudziņš.
Varis neraudāšu,
Varis nežēlošos,
Nu man ir, nu man ir
Savs mīļai draudziņš.

17. Dzērves.
"Dzērves" sasēžas garā rindā cita aiz citas. "Mednieks" nostājās viens nomaļus un liekās ko cērtot. Dzērvju māte rindas priekšgalā jautā: Kūmiņ, ko tu cērt? - Mednieks: Malku cērtu. - Kur liksi malku? - Uguni kuršu. - Kam tev uguns vajag? - Ūdeni sildīšu. - Kur liksi ūdeni? - Dzērves bērniem acis plūcināšu. - Ko ļaunu viņi tev darījuši? - Visu vasaras gājumu noēduši. - nu, ķer, ķer, ja vari noķert.
Mednieks nu grib pēdējo rindas galā ķert, bet dzērvju māte atkal rauga to izvairīt un mednieku aizkavēt, allaž uz to pusi šaudamies, gar kuru ķērējs grib pie pēdējā bērna pietikt. Arī dzērvēnu rinda, zināms, sitās uz vienu un otru pusi, no mednieka bēgdama. Beidzot mednieks taču pēdējo dzērvēnu noķer un no rindas atņem.
Nu sākās atkal no jauna ciršana un sarunāšanās, un rotaļu turpina tik ilgi, līdz kamēr dzērvju mātei pēdējais bērns noķerts un peņemts.

18. Gredzentiņš.
Gredzenu uzmauc uz garu stipru diega pavedienu ,kura galus sasien kopā. Rotaļnieki nostājās riņķī, pieturās abām rokām pie pavediena, to pastāvīgi virzīdami riņķī pakārt un gredzenu slepeni viens otram nododami. Viena no rotaļniecēm grozās riņķa vidū, gredzenu meklēdama. Pie kā gredzenu atrod, tam jāmaina ar vidū stāvētāju savā vietā un rotaļa atkārtojās no jauna.
Gredzenu meklējot, dzied:

Pi ko, pi ko
Muns gredzeneņš?
Muns gredzeneņš
Pi jauno meiteņ'.
Leudzames moseņes,
Atdūdīt!
Citi atbild:
Nadūšu, nadūšu,
Kam meiļi naleudz,
Kam muna broļeiša
Suņeiša sauc.
Rotaļnieki sasēžas rindā viens iet gar rindu apkārt, it kā katram gredzenu dodams, un vienam to nemanot arī iedod. Otrs, viņam sēdēdams labi uzmanās, lai varētu gredzenu notvert. Pie tam dzied:
Pi ko, pi ko
Muns gredzineņč?
Pi jauna moseņu
Mums gredzineņč.
Atdūdit, lyudzama,
Gredziņeņu!
Nadūšu, nadūšu
Gredziņeņa,
Kam munu boļeni
Par suņeiti sauc.

19. Gredzenu dod.
Visi nosēžas un tur rokas klēpī. Viens, gredzenu saujā slēpdams, iet apkārt pie ikkatra un tiem roku klēpī likdams runā: Tam došu, tam nedošu, tam pavisam nerādīšu. Kad pie visiem apkārt apgājis, tad prasa: atminiet, kura rokā gredzens? Nu sāk visi minēt. Viens saka, Jāņa rokā, otrs, Annas rokā utt., kamēr Trīne atmin: Pekša rokā.
Gredzenu devējs ņem Trīni pie rokas, ved to savrūp un stāsta tai klusām par atminējumu brūtgānu. Tad uz citiem griezties, saka; Atminiet, kur es savai māsai ņemšu vīru? Visi atkal min un min, kamēr Jancis atmin. Jancis nu dod gredzenu.

20. Še jāj viens jēgerītis.
Rotaļnieki stājās riņķī, bariņā, un sasēžas rokās. Viens, ar kroni galvā, iestājas vidū. Dārziņš lēnām griežas riņķī un rotaļnieki dzied:
Še atjāj viens jēgerītis
Varen augsts un bagāts;
Še viņš jāj šur un tur
Uz tiem augstiem kalniem
-Man pazuda mīļais draudziņš,
Kur es viņu raušu?
Šur un tur, šur un tur
Ceļš ši liela pulka.
Kurš, kurš, nesak' nieka,
Tu jau mana būsi,
Savu roku es tev došu,
Kronīt' es tev šķiņķoš.
Vidū stāvētājs noņem savu troni un uzliek to kādai sievietei no rotaļnieku pulka; tad saķeras ar savu izredzēto un sāk dancodams ātri apkārt griezties. Citi tāpat pa pāriem saķērušies danco pirmajiem pakaļ. Tik viens paliek nepāris; tam jādanco ar salmu kūli. Dancodami visi dzied:
Nu būs visiem ļaudīm redzēt,
Kam mēs iesim dancot.
Pa pāriem, pa pāriem
Visi iesim dancot;
Kam nav sava mīļā drauga,
Tas ar salmu kūli.

21. Jumalā.
"Meitu māte" ar savām meitām sēd istabas dibenā. No durvju puses nāk divi "precinieki". Katrs savu reizi sveicina meitu māti un lūdz no tās meitu mālējiņu.
Pirmais precinieks:
Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās,
Es atjāju jumalās,
Dosi meitu, vai nedosi?
Jumalā, jumalā.
Meitu māte:
Griez apkārt kumeliņu,
Jāj projām, netiklīti!
Atjās cits tēva dēls
Jo dižanis, jo ražanis;
Ne tev laba kumeliņa,
Ne tev jaukas valodiņas,
Jumalā, jumalā!
Kam būs labs kumeliņš,
Kam būs jauka valodiņa.
Jumalā, jumalā!
Pirmais precinieks:
Ja meitiņu man nedosi,
Ņemšu pats tīkamo,
Ņemšu pats tīkamo,
Jums paliks snaudaliņa.
Jumalā, jumalā!
Otrs precinieks, nākdams:
Skataties, jauni puiši,
Kā lūdz meitu māmulīti:
Līdz zemei liegdamies,
Cepurīti noņēmis.
Jumalā, jumalā!
Pie meitu mātes apstājies:
Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās,
Dažu augstu kalnu kāpu,
Dziļus dubļus bridināju.
Jumalā, jumalā!
Pats aiz vārtu kumeļā,
Valodiņa istabā,
Valodiņa istabā
Pie tās meitu māmulītes.
Jumalā, jumalā!
Es tev lūdzu, meitu māte,
Dod man vienu zeltenīti,
Dod man vienu zeltenīti,
Sīku rakstu rakstitāju.
Jumalā, jumalā!
Meitu māte:
Ej, puisīti kambarī,
Ņem no pulka, kādu gribi,
Ņem no pulka, kādu gribi,
Visas labas rakstītājas.
Jumalā, jumalā!
Precinieks, meitu paņēmis:
Ar Dieviņu, ar Dieviņu!
Es dabūju tīkamo,
Es dabūju tīkamo
Sīku rakstu rakstītāju.
Jumalā, jumalā!
Precinieki allaž no jauna nāk precībās, kamēr meitu mātei visas meitas izņemtas. Tad meitu māti vēl piezobo:
Māte meitas izdevusi,
Krēma raušus gribēdama;
Ne māmiņi krēma rauši,
Ne meitiņu mālējiņu.
Jumalā, jumalā!

22. Jumaleņa, jeb precinieki.
Pulciņš meitu apsēžas kopā, viena sēž viņām priekšā. Atjāj divi "precinieki" un dzied:
Lobs vokors, jumaleņa,
Kalado, kalado!
Dūsi mani malejeņu?
Kalado, kalado!
Priekšā sēdētāja dziedādama atbild:
Vaļ nadūšu, vaļ nadūšu,
Kalado, kalado!
Cikam brauksi ūtru reizi,
Kalado, kalado!
Precinieki jāj atpakaļ, t.i. uz otru istabas galu; pēc tam atgriežas, tāpat kā iesākumā dziedādami. Uz to viņiem atkal atbild;
Vaļ nadūšu, vaļ nadūšu,
Kalado, kalado!
Cikam brauksti trešu reizi,
Kalado, kalado!
Precinieki aizjāja un tad trešo reizi jāja precībās. Nu viņiem atbild:
Niu es dūšu, niu es dūšu
Kalado, kalado!
Los no pulkys ļubnu,
Kalado, kalado!
Precinieks izņem vienu meitu no pulka un apsēžas pats viņas vietā. Izvēlētā savu kārt nosēžas priekšnieces krēslā, kura nu ar otru precinieku jāj precībās, atkārtojot rotaļu no iesākuma.

23. Kāzās lūgt.
Brūtgāns sēž savrup no citiem. Viņa sulainis jāj uz skala apkārt un lūdz viesus kāzas. Pie kāda piejājis prasa: vai nāksi kāzās? - Iešu gan. - -kādu dāvanu vedīsi uz kāzām līdzi? - vedīšu barotu aunu ar diviem ragiem, govi bez astes, piecus gadus vecu gaili, cibu siena, nastu piena, utt.
Ko katrs solījās uz kāzām vest, to sulainis atstāstīja brūtgānam vārdu pēc vārda. Cits neko nesolīja vest, nedz uz kāzām iet, cits sulaini izmēdīja.
Ko viens jau solījis, otrs vairs nedrīkst solīt, citādi to ķīlā.
Šīs rotaļas variācija.
Rotaļnieki nosēžās rindā, viens ārpus rindas uzsēžās jāšus uz krāķīša un ar lielu troksni piejāj pie pirmā sēdētāja. Starp viņiem notiek šāda saruna: Kur tu brauci? - Iz kozom prasēt. - Kod byus kozys? - Reitu, pareitu, zaļā pīkdīnā, eiso svāta Joņa. - Kai tovu sātu sauc? - Zaļi miži, cysu jumts, dasu sēteņa, krinģeļa ļeits, a suņcs vysu lūgu aiztaiseja, pats ar čukstu rej. Kū tu maņ īdūsi iz pogostu? - Nusprogušu suņu, voj nūsptrōgušu syvanu.
Pēc tam jāj pie otra, trešā utt. Sēdētāja, katru no tiem uz kāzām lūgdams. Katram uzlūgtam viesim kaut kas uz kāzām jādāvina. Daži sola ko labu, citi atkala kaut kādus niekus. Visus apjājis, kāzās lūdzējs paņem uz savij dvieli un ar to visu tos izper, kas viņam ko nederīgu apsolījuši.

24. Ķēniņš.
Vispirms izvēl ķēniņu. Tas notiek tā: Viens no rotaļniekiem noliek roku (plaukstu) uz galda, otrs uzliek tai savu roku virsū, trešais savu roku uz tā rokas, un tā pēc kārtas saliek visi savas rokas čupā. Nu pirmais velk savu roku no apakšas ārā un to virsū likdams saka: viens! To pašu dara otrs , tas tagad apakšā palicis, un saka: divi! Tā seko pēc kārtas arī visi citi: kas atrodas apakšā, pārceļ savu roku čupas galā. Pie tam skaita kārtīgi tālāk: trīs, četri, pieci, seši septiņi astoņi, deviņi! Kad rokai krīt vārds deviņi, tas ir ievēlēts par ķēniņu, un visi citi ir viņa pavalstnieki.
Ķēniņš nosēžas krēslā, dod saviem apakšniekiem pavēles un uzdod katram kādu darbu. Vienam par piem. Liek atvest no meža 14 baļķus, t.i. 14 reizes braucīt ar pieri pie durvīm tā, ka durvis rīb. - Otram liek pipurus grūst t.i. apsēsties uz soliņa lēkāt, ātri paceļoties un nolaižoties. - trešajam jāatnes uguns zobos, t.i. vienā galā aizdegts skaliņš, kura otru galu tur zobos. - ceturtajam jānes pelni uz mēles.
Meitām liek puišus nobučot, vai atkal visiem paziņot savu iziešanu pie vīrs, t.i. meitai jāiziet uz ielu un pilnā kaklā jāsauc: Iešu pie vīra, iešu pie vīra! Ja puisim uzdod paziņot savu nodomu precēties, tam jākliedz: Es gribu precēties, es gribu precēties!
Citam pavēl nosēsties pagaldē un teikt: Gudrs sēd zem galda, gudrs sēd zem galda! - Citam liek staigāt uz galvas. Tas tad paņem beņķīti, apgriež to augšpēdus, atspiežas pie tā ar galvu un iet tā apkārt pa istabu.

25. Klusēšana.
Viens skaita šos vārdus: Dzenam, gani, mājās! Ko mājās darīsim? Vārīsim pelnu putru. Kurš pirmais no jums runās, vai smiesies, tas to pelnu podiņu izēdīs. To teicis tas vēl piemin, ka viņam pašam brīv runāt un smieties.
Ikviens nu ļoti sargājās kādu vārdu izteikt, vai pasmieties, lai gan skaitītājs un arī paši cits citu raudzīja ar dažādām zīmēm un vaibstiem iesmīdināt. Beidzot taču kāds aizmirstās un neviļus kādu vārdu izrunāja, vai arī nevarēja nociesties un pasmējās.

26. Kluci skaldīt.
Viens noguļas zemē par kluci, otrs tam blakām par ķīli, trešo paņem divi puiši, viens pie rokām, otrs pie kājām, un to šūpodami sit ķīlim virsū, lai to dzītu klucim iekšā.

27. Kumeliņus ganīt.
Visi rotaļnieki nostājas cits aiz cita garā rindā, viens stāv ārpus rindas priekšgalā tiem pretī un dzied:
Josim, boļeņ, kumeļu gaņēt,
Kumeļi ni āduši, ni dzāruši.
Kur mes jū gaņēsim?
Kur mes ju dzirdāsim?
Obula pļovā gaņēsim,
Pi Daugvys mola dzirdāsim.
Tad teikdams: Suk, suk, kumeļs, staļļeitī auzeņi āst! Skrien uz rindas otru galu, lai dabūtu noķert pēdējo. Rindas priekšgalā stāvošais ar izplestām rokām pūlējās savu zirdziņu aizsargāt, un pati rinda locās uz vienu un otru pusi, lai pēdējo glābtu. Ja ķērējam tomēr izdodas pēdējo notvert, tad šis paliek ķērēja vietā, un pirmais ķērējs nostājās rindas priekšgalā. Ja pēdējo zirdziņu nenoķer, tad tas pāriet uz pirmo rindas galu, un ķērējam pašam vēl jāpaliek savā vietā.

28. Kurpniekos.
Visi nosēžas riņķī. Viens iestājās vidū un iet apkārt, katram prasīdams: vai kurpnieks mājā? Ikviens viņam uz to atbild: Viņā sētā! Visapkārt apgājis viņš sauc: Tirgū, tirgū, tirgū, tirgū! Un nu visi pēc iespējas mainās savām vietām. Bet pie tam jāuzmanās, ka nepaliek bez vietas, jo vidū stāvētājs mēģina žigli kādu vietu ieņemt, tiklīdz to pirmais īpašnieks atstājis. Ja viņam tas izdodas, tad tam, tas tagad bez vietas palicis, jāiet apkārt un jāprasa pēc kurpnieka.
Cita variācija. Visi sēd savās vietās, viens bez vietas palicis iet apkārt. Pie pirmā sēdētāja piegājis, viņš tam saņem matus vienā dūrē un otru dūri uz to sizdams prasa: Kurās mājās kurpnieks? Tas atbild: Viņās mājās! Prasītājs iet pie otra, trešā utt., un dara visur tāpat, kā pie pirmā. Tiklīdz viņš pēdējam prasa, kurās mājas kurpnieks, visi uz reiz sasēžas un mijās vietām. Bezvietis nu arī tīko kādu vietu ieņemt. Kurš paliek bez vietas, tas iet apkārt pēc kurpnieka prasīdams.

29. Lāci pirkt.
Katra laba saimniece zina, ka ziemas svētku vakaram jāvāra pupas. Pupas ēdot, dzen šādus jokus, ko nosauc "lāci pirku". Pircējs atgriež lācim muguru un pārdevējs, pēc noliktas kārtības uz katru pupu rādīdams, prasa: Kas tas ir? Pircējam neredzot jāatbild. Ja pircēj maldās un teica nepareizu meisas baļu, tad tas paspēlējis un pārdevējs pats patur savu lāci; bet ja viņš visu pareizi zina nosaukt, tad lācis pieder pircējam

30. Lamāt.
Lamājamais nosēžas savrup. Viņa sulainis iet pie citiem apkārt un prasa katram klusām: Kā tu viņu lamāsi? Prasītais viņam tāpat klusus atteic, piem: par zirgu zagli. Sulainis tūlīt iet pie sava kunga un saka pilnā balsī: Viņš tevi lamā par zirgu zagli. Tāpat iet sulainis pie otra, trešā utt., un kuru reizi pilnā balsī atteic, kā kurš klusu lamājis.
Kad visi bija beiguši lamāt, tad nolamātais atstāja savu vietu tem, kas viņu vissliktāk nolamājis, teikdams, par piemēru: Lai nāk zirgu zaglis. Nu šo atkal visi citi lamāja.

31. Lapsas aste, jeb: Lapsiņās.
Rotaļnieki sastājas riņķī un nekustas vairs no savas vietas; tik viens ar grīstē savītu lakatu, lapsas asti, rokā paliek brīvs ārpus rindas. Tas nu citiem aiz muguras tek riņķim apkārt un runā vai dzied:
Lapsai aste nokritusi,
Sila malu tekajot;
Ja ļautiņi atrodiet,
Aiznesiet kundziņam.
Riņķī stāvošajiem nav ļauts atpakaļ skatīties, tas to dara, dabū no apkārt gājēja ar grīsti par muguru. Pats viņš lūko savu lapsas asti nemanot kādam nomest aiz muguras zemē. Apkārt apgājis un atradis grīsti vēl guļam, tas pats to uzņem, neuzmanīgo krietni noper un iestājās viņa vietā rotaļnieku rindā. Ar lapsas asti nu jāiet apkārt tam, kas caur neuzmanību savu vietu zaudējis.
Bet ja tas, pie kā aste nomesta, to pie laika mana, tas paķer asti un dodas nometējam pakaļ. Šis steidzās rindai apkārt, lai ieņemtu tukšo vietu, kur tas paliek neaizskarams. Ja to turpretī drīzāk, panāk, tad tam aste danco par muguru un pašam jāturpina astes nesēja loma atkal.

32. Laulāšana.
Noskaita tik puiši kā meitu. Puiši iziet ārā, vai otrā istabā. Viens, kas iecelts par mācītāju, ieteic katrai meitai brūtgānu. Nu laiž puišus pa vienam iekšā, savu brūti meklēt. Kas pieiet pie citas meitas, tam jāiet atpakaļ un jānāk otro, trešo reizi, kamēr laimējās savu no mācītāja ievēlēto atrast. Kad visi savas uzminējuši, tad mācītājs iet no viena gala apkārt, lai jaunos pārus salaulātu. Bet pa priekšu viņš laulājamam pārim, piem. Ansim un Grietai, prasa: Kā jūs labi satiekat? - Gluži labi. - Ansi, vai tu gribi to Grietu ņemt un paturēt par savu laulātu draugu? - Gribu. - Grieta, vai tu gribi to Ansi ņemt un paturēt par savu laulātu draugu? - Jā. - Mācītājs nu šiem saliek rokas un saka: Tad parādiet viens otram savu mīlestību. Salaulātie saldi sabučojās.
Mācītājs iet pie otra pāra, Annas un Indriķa, un prasa: Kā jūs labi dzīvojat? - Gluži slikti! Anna mani nemīl. - Nu tad izvēlies no pulka, kāda tev patīk. - Lai nāk Maija!
Maijā atnāk pie Indriķa un Maijas vietā aiziet Anna. Mācītājs: Maija, vai esi mierā ar Indriķi? - Maija: Nē, es viņu nepavisam negribu!
Nu atļāva Maijai priekš sevis izvēlēties citu. Tā pāri mainījās, kamēr beidzot visi bija ar mieru.

33. Lielkungs, lielmāte un saime.
Visi nosēžas riņķī un ievēl lielkungu un lielmāti. Šie atkal saber sev no pulka saimi: muižkungu, sulaini, pavāru, jumpravu u.c.
Kad katram savs amats, tad lielkungs saka: Es aizsierēju ar lielmāti līdz sulainim. - Sulainis pacēlās kājās un atbild: Nav tiesa, lielkungs. - Lielk.: Kur tad tu biji? - Sul.: Biju pie jumpravas. - Jumpr.: Nav tiesa. - Sul.: Kur tad tu biji? - Jumpr.: Es biju pie lielmātes. - Lielm.: Nav tiesa. - Jumpr.: Kur tad jūs bijāt? - utt. Tikai priekš lielkunga un lielmātes jāpaceļas un jāteic, "jūs"; kad runā ar citiem, tad jāpaliek sēžot un jāsaka "tu". Kam šinī ziņā misējās, to lielkungs ķīlā. Ķīlas pēcāk jāizpērk.

34. Mēneša dzīšana.
Rotaļnieki nostājās cits citam aiz muguras garā rindā. Viens paliek ārpus rindas. Šis ar grīstē sagrieztu lakatu rokā un kūju starp kājām jāj, kā bērni uz spieķa zirdziņiem, kādas reizes rindai apkārt. Tad rindas priekšgalā apstājies prasa: Vai tālu mēness? - Priekšgalā stāvošais atbild: Piecas jūdzes. - Jājējs: Vai drīz varētu panākt? - Otrs: Ja labs nāks zirgs, tad panāksi gan.
Nu dodas jājējs uz rindas astes galu un lūko galā stāvošajam ar grīsti iesist. Šis, no jājēja bēgdams, skrien rindai apkārt. Ja jājējs viņam pakaļ dzīdamies trīsreiz neiesit, pirms tie trīsreiz ap rindu apskrējuši, tad pašam vēl jāpaliek par jājēju, bet pakaļējais nostājas rindas priekšgalā; ja iesit, tad pats nostājas rindas priekšgalā un sistajam jāiet par jājēju.

35. Mušas dzenāt.
Vienam no rotaļniekiem aizsien acis un iedod rokā savītu dvieli, vai pātagu. Šis nu dzenā citus rotaļniekus un sit, kuram vien pietiek. Dzenātie pēc iespējas izvairās un žiglos sitieni reti aizķer.