Kādu dienu Straumēnu saimniece paņēma pie sienas pakārto kalendāru, uz kura vāka bij uzbildēti četru gadalaiku darbi, un, sākusi to šķirstīt, ieraudzīja, ka tik viena nedēļa atlikusies līdz Ziemsvētkiem. Aužot un vērpjot viņa nemaz nebij pamanījusi, svētku tuvošanos, jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni, cik lēni aug koks. Bet tagad viņa jau sadzirdēja, ka tie drāžas šurp savās kamanās, un ausis viņai pieplūda pilnas zvaniņu skanēšanas. (..)maizes krāsns zvērot zvēroja no pastāvīgas kurināšanas, sakarsdama tik ļoti, ka circeņi, kas mājoja aizkrāsnē un dziedāja caurām naktīm, atnesdami miegu, lielās bailēs atstāja savas mājvietas. Tikko izvilktās baltmaizes smarža vēl pludoja pa krāsni, kad tanī bāza jaunu malku un kurināja atkal, jo mīla abrās rūga rūgdama. Kā mierīgi un plati mājas putni maizes klaipi un pīrāgi gulēja uz plauktiem, galdiem un uz gultām noliktiem dēļiem, kūpēdami kā no pirts iznākušu cilvēku muguras. Visam vajadzēja būtu gatavam pirms krēslas iestāšanās, un ļaudis gāja teciņus. Celiņi tagad bij nomīti divkārt cietāki, un, pasituši padusēs lapainās slotas, ļaudis skrēja uz pirti un vaidēdami pērās, uz lāvām guļot, un, lai atvēsinātos, uzlēja sev virsū no baļļas ledus aukstu ūdeni. Pārnākuši mājās, viņi sāka steigā ģērbties. Vīri stenēdami vilka kājās garos zābakus, jo kāju pēdas pa vasaru un rudeni bij izpletušās liekšķeru platumā. Kad tie bij uzvilkti, tos sabraucīja krokās, bet sievas pa tam uzģērba no lādēm izvilktos brunčus un, kustēdamās pa istabu labības gubiņu kuplumā, sprauda sev pie kakliem sudraba brošas. Daudzām jau tā šaurās jakas bij grūti cieti dabūjamas, vidukļiem rudeni paplašinoties, bet, kad to izdarīja, sejas viņām pietvīka gluži sarkanas.
Puiši pa to laiku jau bij sajūguši zirgus, un baznīcēni, izbraukuši no mājā, dzirdēja pa visu ceļu skanam pulkstentiņus, un likās, ka skanošā vara straume lejas caur pakrēslu uz baznīcu. No torņa, ko tumsā un reti krītošā sniegā nemaz nevarēja saskatīt, nāca skaņa zvanīšana, un varēja domāt, ka neredzamais zvans ir nolaidies no debesīm un zvana, kaut kur apstājies gaisos. Baltā baznīca saplūda kopā ar piesnigušajiem kokiem, un sveču pilnie lukturi, mirdzēdami caur lielajiem logiem, izskatījās ārā pakārti. Pa durvīm nemitīgi nāca dievnamā kažokos tērpti vīri un vilnas lakatos satinušās sievas, līdz beidzot visa baznīca pieplūda pilna ļaužu, virs kuriem dega pieci lukturi, apgaismodami vecas un jaunas sejas, kas visas skatījās uz altāri, kur liela egle, sniegdamās līdz pašiem griestiem, mirdzēja spožu mirdzēšanu. Caur griestiem tornī vēl arvienu varēja dzirdēt zvana dūkšanu, un, kad ienācēji atvēra durvis, skaņas nāca iekšā skaidras, it kā sniegā nomazgātas. Tad tas piepeši beidza dūkt, un atskanēja ērģeles, uzsākdamas dziesmu, kurai ar pūlēm varēja tikt līdz ļaudis, jo tie klausījās tikai paši savos balsos. Un, kad, dziesmai beidzoties, mācītājs runāja par lielu spožumu pāri visām tautām un debesu atvēršanos, tad ļaudīm šķita, ka viņi šo gaismu redz virs savām galvām, jo kad vasaras naktīs, pļavās pie zirgiem guļot, kādreiz debesis atšķīrās kā grāmata un augstumos pazibēja gaisma, gaišāka par dienas gaismu.
Baznīcēniem mājās pārbraucot, lielās krāsns mute atdarījās, un no tās nāca ārā grāpīšos sacepušies skābie kāposti brūni apdegušiem virsiem un cūkas gaļa, un visa māja, nosēdusies pie garā galda, ēda gardas vakariņas, kamēr eglīte, kurā bij pakārti istabas augšienē spaļos saglabātie āboli un konfektes garām bārkstīm, meta savu spīdumu uz lieliem un maziem, apspīdēdama ārā tuvu pienākušos ābeļu zarus. Vēl vairāk par eglītes mirdzumu Straumēnu saimi apvienoja iekšējais mirdzums, un katrā no viņiem dega kāds lukturis, kas visu padarīja gaišu un saprotamu. Saule, kas viņus vasaru dedzināja, vēl spīdēja tumšā brūnumā uz viņu sejām, un tikai vecākiem vīriem, kam tā bija vienās rievās, tām pašķiroties, pazibēja baltums, jo viskarstākie jūlija stari nespēja iespiesties šajās dziļajās krokās. (..)
Ziemsvētku vakars ātri satumsa, un Straumēnu ļaudis piepeši izdzirda sētvidū lielu troksni, grāpju un trumuļu sišanu, vijoļu un klarinetu skaņas, un, pirms viņi spēja atjēgties, istabā sabruka, čigānu izloksnē runādams, liels bars cilvēku. Neviens nebija pazīstam, jo vienam bij dzērves knābis, otram svēteļa deguns, citam vērša ragi un vēl kādam lāča purns. Visi šie putni, zvēri un cilvēki runāja katrs savā valodā, un istaba pildījās zvēru un putnu balsīm tādā sajukumā, ka nekas nebija vairs sadzirdams. Pa starpām skanēja trumuļu dārdēšana, vijoļu un klarinetu spiegšana, un, spēlējot kādu danci, visi sāka griezties dejā, bet vecs čigāns ar pātagu rokā dejotājus uzmudināja.
Pēc beigtas dejas saimnieks čigānus pacienāja ar šņabi un pīrāgiem, pēc kam viņi nometa savu putnu un zvēru ģīmjus - un izrādījās, ka tie ir Straumēnu kaimiņi. Ēzdami, dzerdami un dejodami ciemiņi nodzīvoja visu nakti un tikai uz rīta pusi devās katrs uz savām mājām. Kādu brīdi vēl dzirdēja viņu pulkstentiņu skanēšanu, līdz zirgi, kas gribēja nokļūt ātrāki staļļos, aiznesa tos projām pavisam.
Tā, viesus saņemto un visos braucot, pagāja Straumēnu Ziemassvētki, Jaunsgads un Zvaigznes diena, un, kad ļaudis pēc tam skatījās uz vakariem, viņi piepeši ieraudzīja, ka saule tagad noriet aiz pavisam citiem kokiem, pavirzīdamās vairāk uz ziemeļu pusi. Viņa uzsāka atkal grūti ceļu pret stāvo debesu kalnu, un skaidrās dienās lielajā ļaužu istabas grīdā ilgāki gulēja vakaros loga rāmju atspīdums.
Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.